Attīstība Dānijā

Attīstība Dānijā

Ivars Pavasars Saskaņā ar projekta pieteikumā paredzēto ārzemju komandējumu grafiku, gatavojos doties uz Dāniju un veicu nepieciešamos sagatavošanās darbus. No Latvijas dāņu fermera uzzinu cita dāņu fermera kontaktus Dānijā, kuram ir arī mājaslapa internetā ar saimniecības pamatinformāciju. Sazinos pa e-pastu un mēnesi uz priekšu dabūju tikai divus datumus kad būtu iespējams tikties. Internetā atrodu un paralēli sazinos caur e-pastu arī ar attiecīgo pašvaldību un rakstu, ka šajā laikā apmēram gribētu tikties tādam un tādam pētniecības nolūkam. Saņemu īsu atbildi, ka "tikties ir iespējams" - adrese, datums un tikšanās laiks, no plkst. 15.00 - 16.30. Punkts. Internetā noorganizēju sev ceļojumu - tas nav pārāk vienkārši saskaņot visus lidojuma, braukšanas un tikšanās laikus, bet izdodas. Vēl pēdējā vakarā pirms izlidošanas man ir tikai aptuvena nojausma kur jābrauc - paļaujos uz internetu. Vakarā "ieeju" Google Maps un izvēlos ceļojuma plānotāju. Saņemu precīzas norādes ar visiem pagriezieniem, tai skaitā katra pagrieziena fotoattēlu no lidostas līdz pašvaldības ciematiņam un ēkai. Atrast fermu laukos, domāju, būs grūtāk. Fermeris ir uzrādījis gan ielas adresi ar numuru, gan arī fermas nosaukumu - kā māju nosaukums laukos, piem. "Silmači". Domāju vēl, varbūt dzīvo pilsētā un braukā uz fermu. Esmu pārsteigts, ka Google Maps ierakstot māju nosaukumu, parādās tik pat precīza informācija kā par Kopenhāgenas ielām, un vēl jo vairāk arī saimnieka vārds un uzvārds (!), kā arī visu pagriezienu fotoattēli līdz pat fermai! Attīstīti, domāju. Braucu ar īrētu auto, Dānijā uz ceļiem ir daudz norāžu, braucot jākoncentrējas, bet nekur nenokļūdos. Satiksme trijās joslās ļoti intensīva un tikai pie paša ciematiņa nogriežoties uz maziem celiņiem satiksme ir mazāka. Spriežu - attīstīti ceļi un autosatiksme. Esmu nepilnas 10 min pirms noteiktā laika pašvaldībā un atrodu vajadzīgo kabinetu. Gaidu. Noteiktajā minūtē ierodas sarunātā persona. "Hello, welcome, did you find the way?" - "protams" - un viņš ir gatavs uzklausīt jautājumus. Vispār labprāt būtu iedzēris kādu malku ūdens - esmu jau kādas 8 stundas nepārtrauktā kustībā no paša rīta. Tomēr nav ne ūdens, ne kafijas, ne cepumu un intensīvi ķeros pie jautājumiem: Formāli ir vairāk kā gaidīju līdzības ar Latviju. Bet nē, par iespējamo piesārņojumu no lauksaimniecības gan uztraukumu nav, attīstības un teritorijas plānošanā par to diskusijas parasti nerodoties, kolēģi laikam kaut ko reizi piecos gados pārbauda, bet sīkāk viņš nezin. Noteiktajā laikā beidzam sarunu un nu jau pusbadā un galīgi izslāpis koncentrējos jaunajam uzdevumam atrast fermu sarunātajā laikā un tam rezerves nav. Atkal uz ceļiem ir skaidras norādes, cenšos pavērot ainavu un visi lauki ir apstrādāti, "smuki", pat perfekti bez nezālēm, varbūt kāds metrs vai divi no mazāku ceļu malas jau sākas glītas labības rindas. Izskatās pēc attīstītas lauksaimniecības. Pēdējais ceļa posms līdz fermai tiešām pa laukiem, tikai atsevišķas mājas un labības lauki - ceļš vienas automašīnas platumā, bet asfaltēts (bez bedrēm) un ir ceļa norādes. Atkal bez kļūdām atrodu fermu it kā nekurienes vidū.  
Atverot auto durvis uzreiz sajūtu cūku fermas smārdu, zvanu uz fermera mobilo telefonu un viņš iznāk ārā, "Hello, welcome", sākam runāt un uzreiz ejam skatīties mēslu glabātuvi. Tur smārds sitas nāsīs, kož acīs. Nedzēris, neēdis, bet turos. Turpinām runāt ārā. Kad liela daļa jau izrunāta, man piedāvā kokakolu (lauku sētā! - nevis tikko slauktu pieniņu vai avota ūdeni, bet Coca Cola). Ņemot vērā pārējos iespaidus esmu spiests domāt, ka tas ir attīstību raksturojošs rādītājs! Atsakos, bet tad vairs neizturu un palūdzu ūdeni. Izdzerot glāzi ūdens jūtu, ka dzīvība drusku atgriežas. Laikam ko manīdams, saimnieks atnes vēl vienu glāzi ūdens J. Svarīgākais izrunāts, arī tas ka viņš reizi gadā atļaujas paņemt atvaļinājumu uz divām nedēļām un vienmēr kaut kur brauc atpūsties un tā ir apceļota gandrīz visa pasaule. Jūtu, ka saimnieku jau gaida citi darbi. "Thank you, bye, bye". Šoseja ar atļauto 130 km/h, bez kļūdām atrodu viesnīcu netālu no lidostas. Modernas biroju ēkas, milzu viesnīca, milzu rinda pie reģistrācijas - daudzi te atbraukuši un grib pārnakšņot. Ar pēdējiem spēkiem īsi pirms pl. 22 atrodu ātro uzkodu ēdnīcu lielā iepirkšanās centrā. Man no degungala paņem pēdējo picas gabalu. Ir vēl karstmaizītes ar desu. Ēdu, ēdu!!! Pēc pirmās desmaizes pie manis pienāk apsargs un paskaidro, ka noteiktais darba laiks pl. 22 ir beidzies un man tiešām jāiet jo te ir tāda precīza kārtība. Otru desu maizi iebāžu kabatā. Izstaigāju piepilsētas rajonu - "diemžēl" infrastruktūra un arhitektūra ir moderna, interesanta un man patīk.  
Asociācijas ar kādu attīstītu Rīgas rajonu nerodas. Pirmajā brīdī šķiet, ka nē, bet pastaigājot liekas, ka es varētu šādā vietā dzīvot. Liela, neaptverama, tomēr cilvēciska vide un arhitektūra. Gaidu izlidošanu uz Rīgu, kur jaunajā Dienvidu tilta viaduktā pirmās reizes braukdams esmu nokļūdījies ar vajadzīgo uzbrauktuvju izvēli. Būvētāji izlēmuši, ka tās ir tik pašsaprotamas, ka nekādas norādes nevajag. Tikai esmu redzējis arī citus kļūdīgos šoferus, kas izmisīgi un bīstami pāri nepārtrauktajām līnijām mēģina pēdējā brīdī samainīties uz pareizo uzbrauktuvi. Nemaz nerunāsim par laukiem, kur jāpazīst lielā Liepa un mežiņš, aiz kura jānogriežas tajā ceļā kas iet drusku tā kā ieslīpi uz leju. Kopenhāgenas lidosta, 2011. gada 16. jūnijā