Cilvēka attiecības ar zemi

Cilvēka attiecības ar zemi

Aija Priedīte Ja man lūgtu dažos vārdos raksturot manu pētījuma daļu „Literatūrsocioloģisks pārskats par latviešu literatūrā attēlotām lauku iedzīvotāju attiecībām ar vidi; viensētas vēstures pētījums kā reālās dzīves atspoguļojums salīdzinājumā ar literāro fikciju,” es spontāni teiktu: „Cilvēka attiecības ar zemi”. Lasītājs droši vien tik pat spontāni man pārmestu: „Kādas attiecības var cilvēkam būt ar zemi? Tas taču izklausās, it kā zeme būtu otrs cilvēks.” Izklausās dīvaini, bet vienalga, vai aplūkojam Purapuķes Pēteri Zelmeni garstāstā „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” vai Harija Gulbja „Doņulejas” varoni Pēteri Vīksnu vai Vladimira Kaijaka „Likteņa līdumnieku” Nārbuļu saimnieku Jēkabu, viņu attiecības ar zemi ir kā ar cilvēku. Te parādās iekāre, mīlestība līdz apmātības robežai, naids, skaudība un greizsirdība. Visi minētie varoņi mīl zemi vairāk nekā savu sievu. Purapuķes Pēteris Zelmenis saka, ka „zeme ir svēta”, un šī iracionālā zemes mīlestība caurstrāvo latviešu klasisko  literatūru. Tādēļ man šķita interesanti par zemes tēmu aprunāties ar „Likteņa līdumnieku” tēvu Vladimiru Kaijaku un ar tāda paša nosaukuma filmas scenārija autori Māru Svīri. Abiem rakstniekiem uzdevu jautājumu, vai zeme ir svēta, vai zeme arī šodien ir svēta un vai zeme bija svēta arī kolhozā. Interesanti, ka abi rakstnieki saistībā ar zemi lieto vietniekvārdu „viņa” un lai gan katrs raksturo šo zemes svētumu savādāk, abi uzsver zemes īpašo lomu, abiem ir personiskas attiecības ar zemi.. Māra Svīre pēc īsas pārdomāšanas atbild: „Teiktu tā, ka jā. Uz visiem jautājumiem. Svēta jau ar to savu būtību vien, jo zeme, ja ne zāli, tad vismaz nezāli var izaudzēt. Ne no kā rodas nezāles. Es neesmu viņas sējusi, kaimiņu mājas nav tuvumā. No kurienes tad rodas nezāles? Tas ir zemes spēks, zemes spēja visu dot - kokus, mežus. Nemaz nerunājot par visu, kas ir mežā, visa radība”. Runājot par lauku saimniecībām, Māra Svīre turpina filozofēt, ka ar zemi ir jāprot ne tikai sarunāties, bet jāprot arī viņu respektēt. Jo uznāk neražas gadi, tad nelīst lietus, kad vajag, tad nespīd saule, kad vajag, tad nevar novākt labību, jo labība ir slapja, neizaug zāle, nevar sapļaut lopiem u.t.t. Un tāpēc, saka Māra Svīre, „pret zemi ir jāizturas kā pret personību, patiešām, kā pret kaut ko svētu!” Māra Svīre filozofē tālāk, ka bieži attieksme ir pavisam cita, ka cilvēki izturas kā dabas valdnieki, kā dabas kronis. Bet daba sen jau rādot un noliekot cilvēku vietā. Un tāpat esot ar zemi - cilvēks domā, ka ir zemes saimnieks, ”bet viņa ņem un noliek tevi vietā”. Turpinājumā Māra Svīre stāsta „par to Daugavas kanalizāciju”. Ka abi ar Vladimiru Kaijaku bijuši Jēkabpilī uz konferenci pret Daugavas kanalizāciju. Viņa esot pat ierosinājusi un uzrakstījusi rezolūciju Saeimai, lai pieņem likumu par Daugavu, jo „Daugava mums ir īpaša visiem, visai tautai”, ka Daugavas krasti nav pārveidojami un Daugava nav piesārņojama dažu saimniecisko interešu vārdā. Noslēgumā viņa uzsver, ka vairākums tiešām apzinās, ka cilvēks uz zemes ir tikai radība un ja cilvēks neturēs zemi svētu, viņš pats cietīs, ka zemi īsti nobojāt nevarēs, bet cilvēkus gan, un dod vārdu Vladimiram. Vladimirs Kaijaks, noklausījies Māras Svīres emocionālo filozofiju par zemes svētumu, ir paspējis pārdomāt sākumā uzdotos jautājumus un pievērsties tiem no citas puses, sākot ar to, ka padomju laikos parādījās ideoloģija, ka no zemes, no dabas nav jālūdz, bet jāpaņem. Ka cilvēki ir augstāk attīstītas būtnes un zemes valdnieki, un var pārveidot dabu, pagriezt upes pretējā virzienā, padarīt tuksnešus par dārziem. Ja pietiekoši ilgi tā stāsta, tad lēnām cilvēkam pielīpot šī lielummānija un sākot tai ticēt. Turpinājumā Vladimirs Kaijaks attīsta savu filozofiju par zemi: „Bet es domāju, ka zemi mēs nevaram uzskatīt tikai kā zemi. Zeme jāuzskata kā viens liels veselums. Tā ir ne tikai teritorija - tie ir kalni, tie ir meži, tās ir upes, tas viss ir kopā un tas nav dalāms kaut kā atsevišķi. Tāpēc tas ir mūsu pamats uz kā mēs dzīvojam. Nu nevar uz tā pamata uz kura mēs dzīvojam izturēties kaut kā vieglprātīgi, augstprātīgi un domāt, ka mēs esam kaut kas vairāk. Mēs esam tāpat šīs zemes daļa.” Vladimirs Kaijaks filozofē tālāk, ka attieksmei pret zemi jābūt tādai, kā reliģiskam cilvēkam pret Dievu, pret kaut ko augstāku. Bet, Kaijakaprāt, šī attieksme laukos  ir vairāk jūtama nekā pilsētā, un par sevi viņš saka, ka pilsētā ne visai patīk, „tas spēka avots, man liekās, tomēr ir laukos.” Uz jautājumu, vai Saeimas locekļiem, tādēļ iet grūti ar lauksaimniecību, ka viņi ir aizmirsuši, ka zeme ir svēta, Vladimirs Kaijaks domīgi atbild, ka tā aizmiršana sākās tad, kad atjaunojās Latvijas brīvvalsts, kad cilvēki atguva savus īpašumus, bet pa šiem 50 gadiem bija jau aizmirsuši, ka tā ir viņu zeme. Tālāk Vladimirs Kaijaks stāsta, ka viena daļa ar lielu entuziasmu un prieku atgriezās savās tēvu mājās un dzīvoja tādā pārliecībā, ka viņi atjaunos to lauku sētu un to Latviju, kādu viņi atcerējās no tiem laikiem, kad viņa tika zaudēta.Tad sākās pārdošanas vilnis un zeme zaudēja to, kas viņa bija agrāk. Vladimirs Kaijaks ņem „Likteņa līdumnieku” piemēru, kur Nārbuļu mazdēli pārdod Nārbuļu zemi, par kuru viņu vectēvs Jēkabs bija gatavs atdot savu dzīvību. Mazdēli domā, ka ir ieguvuši kaut ko citu, kas ir vērtīgāks par Nārbuļiem. „Bet es domāju, ka tās tomēr ir viltus vērtības”, saka Vladimirs Kaijaks. Vladimirs Kaijaks skaidro, ka zemes vērtības ir mūžīgākas par tām vērtībām, kuras pērk un pārdod. Jo, viņš skaidro tālāk, „vērtība ir tajā pastāvībā, tajā zemē no kurienes mēs nevaram aiziet. Tu jau vari pārdot, bet tu nevari aiziet! Tu jau paliec tikpat! Tu esi pārdevis savu zemi, tev ir cits saimnieks, varbūt viņš ir no kaut kādām ārzemēm, vienalga vai no rietumiem vai austrumiem, bet viņš jau tagad ir uz tavas zemes. Tad kā tu jūties kā cilvēks, kas ir pārdevis savu zemi, to iztirgojis? Protams, ka tev vairs nav nekā.” Noslēgumā Vladimirs Kaijaks saka: „Faktiski, redziet, tie, kas zemi atguva vairs nebija tie, kas zemi zaudēja. Tie jau bija citi cilvēki. Cita cilvēku attieksme, cita domāšana u.t.t. Bet ja tas viss būtu noticis ne pēc 50 gadiem, bet pēc varbūt 25, tad būtu vēl tā paaudze, jā, tad arī tā attieksme būtu bijusi pavisam citādāka. Šis laiks mums ir bijis ļoti kaitīgs.’’ Šie izvilkumi no intervijas (2010. gada pavasarī) ar abiem rakstniekiem rāda, ka viņiem zemes jēdziens ietver plašu filozofiju, ka zemes vērtība ir īpaša, kas nav mērāma naudā, valūtā. Vai te atrodams viens no „labbūtības” elementiem? Tu vari pirkt un pārdot zemi kā preci, kļūt bagāts vai nabags. Tu vari iegūt sev labklājību, pārdodot zemi, bet „labbūtību” izjūti tikai tad, kad izproti zemes svētumu, kad iegūsti personiskas attiecības ar zemi? Šie ir daži no jautājumiem, uz kuriem nākas meklēt atbildes, analizējot latviešu romānus par lauku dzīvi un to ietekmi uz mūsdienu lauku iedzīvotāju savas vides attīstības uztveri. 2010. gada oktobrī