Es pētu miermīlību

Klāvs Sedlenieks
 
Es pētu miermīlību. Kad es par to stāstu saviem kolēģiem antropologiem, vai citu specialitāšu pētniekiem, vai arī vienkāršiem cilvēkiem, es sastopu tukšu saktienu. Ahā, saka citi, mums jau te daudzi tādi miera mikas ir, kas neko lāgā darīt negrib, vai tos tu pēti? Nē, es nepētu sliņķus, kuru miers ir uz siltas mūrīša. Tomēr bez paskaidrojumiem tas nav gluži skaidrs. Tāpēc šajā rakstā gribu paskaidrot, kas īsti ir miermīlība manā un citu miermīlības antropologu skatījumā, kāpēc to pētīt ir interesanti un kāds no tā visa labums.
 
Kāds no tā labums?
 
Labuma pieminēšana ir svarīga tāpēc, ka mūsdienās visiem zinātniekiem tiek prasīts: kāda ir tavu pētījumu pievienotā vērtība, kas ir tas produkts, ko mēs varēsim patērēt pēc tam, kad būsim tavos pētījumos ieguldījuši N latus? Sociālo un humanitāro zinātņu pārstāvji parasti mulst, sastopoties ar šādiem jautājumiem. Es arī apmulsu, kad Radio Naba ēterā Sandris Mūriņš man teica, ka pēc gandrīz stundu garas sarunas par antropoloģiju viņš nāk pie secinājuma, ka tā ir galvenokārt izklaides žanra nozare (jo galvenais, kāpēc kaut kas tiek pētīts, ir tas, ka ir interesanti, uz ko es atbildēju, ka matemātiķis arī dara savu lietu galvenokārt tāpēc, ka viņam tas ir interesanti). Bet mulst pēc būtības nevajadzēja, tāpēc, ka jautājums ir izveidots nepareizi. Proti, sociālās un humanitārās zinātnes nodarbojas ar sabiedrību, dzīvesveidu, domu un ideju pētīšanu. Šajās jomās, it īpaši sociālajās zinātnēs, strādājošie nenāks klajā ar kaut kādu jaunu nokiju vai āboļdatoru dizainiem. Tas tāpēc, ka viņi nepēta nedz pusvadītājus nedz skaitļošanas tehnikas pamatprincipus. Sociālo zinātņu pārstāvji pēta sabiedrību un produkts, ko tie izstrādā, ir nevis ērtāka un bagātāka materiālā dzīve, bet gan labāka, pareizāka, godīgāka un taisnīgāka sabiedrība. Tā kā mūsdienu sabiedrībā dīvainā kārtā būtiskākās šķiet (bet ne “ir”) materiālās vērtības, tad visi vēlas no pilnīgi visiem redzēt jaunus produktus. Nu, ja nav jauni produkti, tad vismaz jauni veidi, kā šos produktus (it īpaši produktu, ko nevar patērēt, be var izmantot citos veidos – t.i., naudu) varētu labāk un ātrāk uztaisīt. Tomēr sociālās zinātnes pēta sabiedrību. Tāpēc arī produkti, kurus šeit ir jāmeklē, ir saistīti ar sabiedrību. Cietvielu fiziķa izpētes objekts ir cietvielas; arī jaunais produkts, ko var uztaisīt, balstoties uz viņa pētījumiem, būs no cietvielas. Sociālo zinātņu pētījuma objekti ir saistīti ar sabiedrību un arī jaunie produkti, kas veidoti, balstoties uz šiem pētījumiem, būs saistīti ar sabiedrību. Tāpēc sociāliem zinātniekiem būtu jāuzdod jautājums: kādā veidā tas, ko tu pēti varētu uzlabot sabiedrību, padarīt mūsu dzīvi pilnīgāku, labāku, košāku vai taisnīgāku. Neuzdodiet šo jautājumu cietvielu fiziķim, nejautājiet viņam, kā viņa pētījums varētu panākt taisnīgākas sociālās iekārtas izveidošanu. Viņš apjuks un nezinās, ko teikt. Bet sociālajam zinātniekam šādu jautājumu var uzdot (tomēr paturot prātā, ka pats izziņas process ir vērtīgs, jo mēs nekad iepriekš nevaram zināt, kas no visa uzzinātā var izrādīties vērtīgs). Šajā kontekstā es arī skatos uz miermīlības pētījumiem un savas izpētes rezultātus vēlos interpretēt tieši sabiedrības dzīves uzlabošanas kontekstā.
 
Kas ir miers un miermīlība?
 
Es itin labi saprotu, kāpēc cilvēkiem skatās uz mani ar tukšu skatienu, vai aizvieto tukšumu komunikācijā ar kādu joku. Latviski ar vārdu ‘miers’ parasti tiek apzīmēts kaut kāds stāvoklis, kad kaut kas traucējošs neeksistē. Turklāt pat traucēšana nav nepieciešama. Mierīgs miegs, piemēram, ir tad, ja to netraucē kaimiņu saceltais troksnis, murgi vai iesnas. Mierīga jūra ir tad, kad to nesaviļņo neviena vēja pūsmiņa. Mierīgs laiks ir tad, kad viss ir sastindzis. Mierīga upes plūsma ir bez krācēm un atvariem. Mierīgs cilvēks līdzīgi kaķim dus uz silta mūrīša, ne par ko neuztraukdamies. Tas nozīmē, ka jo mazāk kustību un darbību, jo vairāk arī miera. Tomēr šādai miera definīcijai ir viens trūkums. Tās galējā forma ir tad, kad nekas nekustas. Tas nozīmē – pilnīgs miers ir tur, kur nav kustības. Šāda ideāla situācija laikam iespējama tikai kaut kur kosmosā izvietotā zinātniskā laboratorijā, kurā ir sasniegta idāla absolūtās nulles temperatūra un nekustas pat viens atoms. Tomēr, ko gan nozīmētu šāds pilnīga miera stāvoklis, ja ne nāvi? Apraksts, kurā lieta tiek identificēta balstoties uz to, kas tā nav, tiek zinātnē saukta par negatīvo definīciju. Diena ir tad, kad nav tumsas, kultūra ir tas, kas nav daba vai miers ir tad, kad nav karš vai kad nav kāda traucējuma – tās visas ir negatīvās definīcijas. Apmēram kopš 20. gadsimta vidus pastāv īpašs pētījumu virziens, kas tiek dēvēts par “miera studijām” vai “miera pētniecību”. Tomēr, ja palūkosieties, ar ko nodarbojas “miera pētnieki”, tad ātri vien pamanīsiet, ka šeit pārsvarā tiek pētīts karš, konflikts un situācijas, kurās tiek atjaunota parasta ikdienas dzīve pēc aktīva konflikta vai kara. Miera studijas galvenokārt izmanto negatīvo miera definīciju, skaidrojot, ka miers ir viss, kas notiek tad, ja nav kara.
 
Miermīlību var pētīt arī balstoties uz negatīvās miera definīcijas. Tādā gadījumā runa ir par situācijām, kurās cilvēki izvairās no konfliktiem vai arī aktīvi iestājas pret karu. Tikko kā konflikts un karš ir beidzies, tā automātiski iestājas miers. Turklāt jo mazāk traucējumu un notikumu, jo miers ir lielāks un mierīgāks. Īsts sliņķis ir īsts miera iemiesojums – nedz viņš ko vēlas nedz viņam kas traucē – guļ savā mierā uz krāsnsaugšas un ne par ko neuztraucas. Kārļa Skalbes aprakstītā miera mala, kurā visi ir kūtri un miegaini un to vien vēlas, kā saldi dusēt, ir šāda miera ideālā vieta.
 
Tomēr šāda miera definīcija un izpausmes daudziem liks justies visai neērti – šāds miers īsti nav tas, ko mēs vēlamies. Mēs taču gribam kustību, prieku, arī kādu nerātnību, lai dzīve ir interesanta un emocionāli stimulējoša. Tāda pasaule, kur visi tikai pieliek vēderus ar putru, uzdzer virsū saldu krējumu un liekas uz dusu, lai audzētu biezāku tauku slāni, ir visai tālu no ideāla.
 
Tomēr negatīvajai miera definīcijai ir arī citi trūkumi. Ja miers ir tikai stāvoklis, kas iestājas, ja kaut kā cita (kara, traucējumu) nav, tad pašu mieru pētīt vispār nav iespējams. Vienīgais, ko var pētīt, ir karš un nemiers kā šī “noklusējuma” stāvokļa traucējumi. Tādējādi negatīvā miera definīcija arī liek pievērst pārmērīgi lielu uzmanību konflikta situācijām, karam un tam sekojošajam nomierināšanās periodam. Pats miers paliek sekundārs un “miera studijas” beigu beigās izvēršas kara studijās. Ja tomēr pētnieki vēlas iedziļināties miera procesos, daudz labāk būtu vienoties par kādu “pozitīvo miera definīciju,” kas mēģinātu skaidrot mieru pēc tā, kas tas ir nevis, kas tas nav.
 
Nošķīrumu starp “pozitīvo” un “negatīvo” miera definīciju pirmais veica norvēģu matemātiķis un sociologs Johans Galtungs (Johan Galtung), kurš nereti tiek uzskatīts arī par miera studiju pamatlicēju. Galtungs uzskatīja, ka pozitīvās miera definīcijas pamatā ir apziņa, ka mieru nosaka sadarbības principu klātbūtne (presence of patterns of cooperation). Tomēr no tā vien nav īsti saprotams, ko Galtungs ir domājis. Galtunga ideju realizāciju dzīvē var saskatīt ANO Deklarācijā par miera kultūru, kas pieņemta 1999. gadā. Tajā iekļautas dažāds sabiedrības struktūras un principi, kuriem ir jābūt novērojamiem kādā sabiedrībā, lai tā tiktu uzskatīta par “miera kultūru”. Tātad nepietiek vien ar to, ka nav kara vai nav vardarbības, bet ir jābūt arī, piemēram, tādām iezīmēm, kā cieņa pret cilvēku tiesībām, vienlīdzību, un konfliktu risināšanu nevardarbīgā veidā.
 
ANO deklarācijai vairāki novērotāji ir pārmetuši pārmērīgu politizēšanos, kā rezultātā ir mazinājies konkrētums un pazudusi būtība. Tāpēc man labāk patīk amerikāņu antropologa Leslija Sponesla (Leslie Sponsel) piedāvātā pozitīvā miera definīcija. Sponsels raksta:
 
Miers ir relatīvs stāvoklis, kurā ietilpst dinamiski procesi, kas veicina dzīvību, t.i., ideālā gadījumā tas veicina indivīdu izdzīvošanu, labklājību, attīstību un radošumu sabiedrībā tādā veidā, lai cilvēki varētu konstruktīvi īstenot savu fizisko, sociokulturālo, mentālo un garīgo potenciālu. (Sponsel 1996: 98)
 
Himena Deivisa-Vangoečea (Ximena Davies-Vangoechea) piebilst, ka par mieru ir jāspriež no tā cilvēka perspektīvas, uz kuru attiecīgās darbības attiecas. Tas nozīmē, ka terorisms vai karš miera vārdā nav uzskatāms par mieru, jo no to cilvēku viedokļa, uz kuriem iedarbojas kareivju ieroči vai teroristu bumbas, attiecīgā darbība nekādā gadījumā nav uzskatāma par dzīvību veicinošu  (Davies-Vengoechea 2004).
 
Pozitīvā miera definīcija ļauj paskatīties ar labvēlīgāku skatu uz pētāmajām sabiedrībām, jo ļauj saskatīt miera iezīmes arī tajās kopienās un laikaposmos, kuros visā visumā valda vardarbība. Tas tāpēc, ka lai vai kāda būtu cilvēku sabiedrība, tajā tomēr pastāv kaut kādas iezīmes, kas ļauj tai pastāvēt, kas uztur to pie dzīvības. Pat ja notiek karadarbība, liela daļa dienas paiet cilvēkiem rūpējoties vienam par otru. Turklāt arī karadarbībā ne viss ir vērsts uz dzīvības iznīcināšanu. Tas nozīmē, ka miera iezīmes ir atrodamas arī vardarbīgās situācijās.
 
Kāpēc miers ir svarīgs mūsdienu Latvijā
 
Šajā kontekstā arī var saskatīt miermīlības pētījumu plašāko kontekstu un “pievienoto vērtību”. Skaidrs, ka mēs atbalstām mieru visā pasaulē. Jau kopš padomju laikiem miers ir bijis visai nodrillētas politiskās plates galvenais ieraksts. Tomēr mūsu platuma grādos, kur aktīva karadarbība nav notikusi jau vairāk nekā pusgadsimtu, negatīvā miera definīcija izsaka diezgan maz. Turpretī pozitīvā miera definīcija paver tādus aspektus, kas mūsdienu Latvijas politiskajā dienaskārtībā ieņem visai augstus nozīmes pakāpienus. Ja miers tiek skatīts šaurajā Galtunga piedāvātajā sadarbības principu klātbūtnes skatījumā, tad šī ir viena no Latvijas pēdējo gadu sāpīgākajā problēmām, kur cilvēku savstarpējās solidaritātes un kooperācijas trūkums (citi to ir definējuši arī ar tādiem terminiem kā sociālais kapitāls un pilsoniskā sabiedrība) ir traucējis īstenot projektus, kuros ir nepieiciešama iedzīvotāju aktīva līdzdalība un savstarpēja solidāra sadarbība. Līdz šim, kā to rāda arī manu kolēģu pētījumi par dalību dažādos līdzdalīgās plānošanas pasākumos, Latvijas iedzīvotāju augstākā aktivitāte novērojama tad, ja ir jāprotestē pret kādu nepatīkamu procesu, kas jau ir sācies, jo pirms tam sanākt kopā, lai vienotos par kopēju darbību, ir bijis ārkārtīgi grūti. Savukārt Sponsela plašākās definīcijas kontekstā miermīlības pētījumi liek uzdot jautājumu: kādas ir cilvēka dzīvību un viņa pilnā potenciāla īstenošanos veicinošās sabiedrības iezīmes? Šajā kontekstā varētu teikt, ka jo vairāk miera, jo cilvēki ir laimīgāki, jo viņi dzīvo pilnasinīgāku un veiksmīgāku dzīvi. Diemžēl pašreizējā demogrāfiskā situācijas neliecina par vispārēju uz dzīvības veicināšanu orientētu principu prevalenci. Savukārt lielā emigrācija drīzāk liecina par grūtībām izpausties cilvēku potenciālam. Tai pat laikā Latvijas sabiedrība pastāv, vardarbības ziņā šeit nebūt nav pati sliktākā vieta uz pasaules, kas nozīmē, ka saskaņā ar šo definīciju, arī Latvijā var pētīt mieru.
 
Miermīlības pētījums Latvijā
 
Tagad varam atgriezties atpakaļ pie mana miermīlības pētījuma, kuram veltīju daļu laika pēdējos trijos gados. Sava pētījuma pamatā es centos izmantot pozitīvo miera definīciju. Tas nozīmē, ka es nemēģināju meklēt un noskaidrot, kāpēc cilvēki neiziet ielās vai kāpēc viņi negrib kauties pēc balles vai kāpēc viņi nav gatavi atbalstīt Latvijs armijas dalību starptautiskajās ‘miera’ misijās. Es mēģināju noskaidrot, kā manis pētītajā Latvijas lauku sabiedrības daļā izpaužas iezīmes, kuras veicina dzīvību miera pozitīvās definīcijas izpratnē. Kamēr strādājot ar negatīvo miera definīciju, mieru pētīt vispār nav iespējams, arī pozitīvā miera definīcija neļauj mierīgi aiziet un paskatīties, kā tad tas miers tur dzīvo. Tāpēc man nācās izmantot dažādus aplinku ceļus, ar kuru palīdzību es centos izzināt, kādā veidā miers veidojas manis pētītajos Latvijas lauku apgabalos.
 
Mierpils
 
Pētījuma rezultāti, kurus es šeit aprakstu, ir iegūti vietā, ko es saucu par Mierpili. Mierpils ir pseidonīms, kādus antropologi reizēm izmanto, lai novērstu dažādas nevēlamas pētījuma blaknes. Jāņem vērā, ka pētījumi apraksta dzīvus cilvēkus ar savām dzīves problēmām un izaicinājumiem. Turklāt pētnieciskā darba uzdevums nav vis aprakstīt kādu konkrētu vietu (ar to lai nodarbojas žurnālisti), bet gan meklēt dažādas kopsakarības. Lai šādu darbu veiktu un turpinātu, konkrētā ciemata atrašanās vieta nav īpaši nozīmīga.
 
Mierpili es atradu, cenšoties sameklēt tādu veitu Latvijā, ir vismazāk izteikta vardarbība. Tā kā latvieši paši par dažādām apdzīvotām vietām, cik man zināms, nerunā kā par vairāk vai mazāk vardarbīgām (ja neskaita dažādus rajonus pilsētās, kur tiešām šāda reputācija mēdz parādīties), miermīlīgākas vietas atrašanai es izmantoju pieeajomos Iekšlietu Ministrijas datus par dažādiem vardarbīgiem noziegumiem. Pagastu līmenī šādi dati bija ieejami par trim pēdējiem gadiem. Uz šīs informācijas bāzes es izveidoju karti, kurā iezīmējās, ka dažos apgabalos ik pa brīdim notiek kaut kas vardarbīgs, bet citos nekas tāds (vismas attiecībā uz šiem datiem, jo policijas iecirkņos man zināja stāstīt pavisam citu, daudz vardarbīgāku stāstu) nebija novērojams. Galu galā es nolēmu tuvāk izpētīt Mierpili, kas atradās vienā no šādiem “tukšajiem” apgabaliem.
 
Kas raksturo Mierpils “miera sistēmu”?
 
Pretēji pseidonīmam, ko esmu piešķīris šai vietai, paši Mierpils iedzīvotāji neuzskata, ka viņi būtu pārmērīgi miermīlīgi. Viņu uzskati par savu uzvedību ir pārsvarā saistīti ar visai negatīvām iezīmēm, piemēram, nenovīdība, skaudīgums, savpatība, ieraušanās sevī un nevēlēšanās palīdzēt, reizēm augstprātība. Līdzīgas iezīmes ir saskatāmas arī citur Latvijā. Tomēr, kā es bieži saku saviem studentiem, ja mēs varētu vienkārši aiziet pie pētāmajiem cilvēkiem, paprasīt viņiem, kā kaut kas notiek un tad aprakstīt to kā patiesību, pētniecība nemaz nebūtu vajadzīga, jo rezultātus jau zina aptaujātie cilvēki. Pētnieks tad būtu ne vairāk kā medijs, kas izplata uzskatus un viedokļus, kas jau sabiedrībā pastāv. Tomēr pētnieka uzdevums ir saskatīt lietas un kopsakarības, kuras ar “neapbruņotu aci” nav saskatāmas. Tā arī šajā gadījumā negatīvais paštēls nebūt nenozīmē, ka Mierpils iedzīvotāju dzīve tik tiešām ir kā Tomasa Hobsa aprakstītajā hipotētiskajā “dabigajā stāvoklī” “vientulīga, nabadzīga, riebīga, brutāla un īsa.”
 
Ar šo paštēlu lielā merā kontrastē idejas par to, kādas rakstura īpašības Mierpilieši vēlas ieaudzināt savos bērnos vai arī saskatīt citos cilvēkos. Starp šīm īpašībām tikpat kā neparādījās uzskati par nepieciešamību izcīnīt savu vietu zem saules vai spēt pastāvēt par savām tiesībām un idejām vai kāda cita īpašība, kura būtu nepieciešama sabiedrībā, kas orietnētjas uz konkurenci, cīņu un sacensību. Tā vietā Mierpilieši min tādas iezīmes kā taisnīgums, godīgums, tolerance un vārda turēšana. Visas šīs īpašības saistās ar uzvedību, kas veicina savstarpēju sadarbību un ir kā norakstītas no ANO miera kultūras definīcijas (tiesa – ne gluži visas iezīmes, kas ir minētas ANO definīcijā nosauca arī mani sarunu biedri Mierpilī). Ar taisnīgumu Mierpilieši saprot situāciju, kad nav lielas atšķirības starp to, kas pieder vai ir pieejams vienam un kas nav pieejams citiem (piemēram, vienam ir atvaļinājums katru gadu, cits gadiem tādu nav redzējis, vienam ir daudz naudas, citam jādzīvo no rokas mutē). Savukārt godīguma jēdziens tiek saprasts saistībā ar tiešu un atklātu saziņu ar apkārtējiem, necenšoties vērpt dažādas intrigas, noslēpt informāciju, lai iegūtu sev vai saviem tuviniekiem kādas priekšrocības. Savukārt kā ar vienu tā otru iepriekšminēto iezīmi cieši saistās arī Mierpiliešu vēlme redzēt principu “vīrs un vārds” (vārda turēšana, nepiemānīšana, ja ir kas solīts) savos bērnos un līdzcilvēkos. Visas minētās iezīmes ir vērstas nevis uz individuāla labuma gūšanu, bet gan veiksmīgu sadarbību un komunikāciju ar citiem cilvēkiem kopienā.
 
Šo pašu īpašību atspulgu es varēju novērot, kad runāju ar Mierpiliešiem par dusmām. Daudzās miermīlīgajās sabiedrībās, kuras pētījuši citi antropologi, ir novērojams, ka dusmas netiek tolerētas. Cilvēki vai nu apgūst spēju dusmas veiksmīgi apvaldīt vai arī (kā tas ir, piemēram, starp miermīlīgajiem Malaizijas semajiem un batekiem) – šo sabiedrību locekļi uzskata, ka viņi vienkārši nepazīst dusmas, viņi salīdzinot ar citām sabiedrībām nedusmojas (t.i., dusmas nav jāapspiež, jo to vienkārši nav). Arī Mierpilī kāda sieviete man stāstīja, ka bērnībā un jaunībā neesot pratusi dusmoties. Tikai vēlāk viņa esot sapratusi, ka šajā ziņā viņa it kā krīt ārā no pārējās sabiedrības un tāpēc vēlākos gados apguvusi dusmošanās prasmi. Tomēr viņas stāsts drīzāk ir par izņēmumu nekā par normu, jo kopumā Mierpilieši ļoti labi zina, kas ir dusmas un dusmošanās. Jautāti par iemesliem, kuru dēļ viņi mēdz dusmoties, izrādījās, ka vairāk vai mazāk tie ir manis iepriekš aprakstīto vēlamo rakstura iezīmju spoguļattēls. Ja vēlamā iezīme bija taisnīgums, tad dusmas izsauca netasinība. Ja vēlamā iezīme bija godīgums un vārda turēšana, tad dusmas izsauca negodīgums, viltīga intrigošana, blēdīšanās un vārda neturēšana.
 
Savā ziņā šo dusmu un vēlamo rakstura iezīmju sakritību var skaidrot ar to, ka Mierpilieši vēlas savos bērnos ieaudzināt (un redzēt līdzcilvēkos) tās iezīmes, kuras neizraisītu viņos vai citos cilvēkos dusmas. Tātad, ja bērns būs apguvis attiecīgās vēlamās rakstura iezīmes, tad viņs/viņa varēs veiksmīgi darboties saziņā ar citiem cilvēkiem, nebaidoties, ka tas izsauks dusmas. Turpretī spējai viltīgi un savtīgā veidā izcelt savas vēlmes un tiesības, tādējādi iegūstot sev kaut ko vairāk (uzvarot citus “cīņā par izdzīvošanu”) netiek pievērsta liela uzmanība.
 
Virzienā uz sadarbību un veiskmīgu līdzāspastāvēšanu kopienā ir vērstas arī stratēģijas attiecībā uz to, kā tikt galā ar dusmām, ja reiz tās ir radušās. Lai gan viena Mierpiliete (kura, starp citu, ir uzņēmēja un tāpēc daudz vairāk domājusi par izdzīvošanu nežēlīgas konkurences apstākļos) minēja, ka dusmas ir ļoti labs stimuls, lai sazvanītu parādniekus un atgādinātu par kavētajiem termiņiem, lielākā daļa Mierpiliešu runāja par to, kā savaldīt dusmas, ļaut tām “atdzist” vai arī vienkārši ļaut “pāriet”. Dusmas tātad lielā mērā tiek uzskatītas par tādu kā enerģiju, kā siltumu vai karstumu, kas rodas kaut kādās situācijās. Šeit ir saskatāma zināma veida tautas psihoanalīze, kur jaucas kopā dažādas izcelsmes sakidrojumi par cilvēka psiholoģiskajiem sāvokļiem un to cēloņiem. Tomēr ne visi Mierpilieši uzskata, ka dusmām noteikti jāļauj kaut kā izpausties. Daļa tiešām sāk kaut ko “darīt” ar dusmām: viens cērt malku, cits iet mežā medībās, vēl cits labo mašīnu garāžā. Tomēr citi vienkārši uzskata, ka dusmas pāriet pašas no sevis – tāpat kā tās var uzkarst kādā mirklī, tā emocijas var arī atdzist, nekādu uzkrājumu neveidojot.
 
Kā redzams, arī attiecībā uz to, kā rīkoties ar dusmām, Mierpilieši ļoti reti kad cenšas tās izmantot, lai kaut kādā veidā pakāptos uz citu pleciem, pazemotu kādu vai izgāztu uz to savas dusmas. Vairumā gadījumu valda uzskats, ka ar dusmām ir jātiek galā pašam vai ka tās vienkārši ar laiku pāriet. Katrā ziņā savstarpējās attiecības apdraudoša rīcība ir pēdējais, kas būtu izmantojams šajā jautājumā.
 
Samērā līdzīgā veidā Mierpilieši izturas arī pret dažādiem sodiem. Citu antropologu pētītās miermīlīgās sabiedrības raksturo arī fizisku sodu neesamība bērnu audzināšanā. Šādas tradīcijas Latvijā vispār ir visai nesenas un domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka Latvijas iedzīvotāji vēl mulst pie ierosinājuma, ka bērnus varētu izaudzināt par normāliem sabiedrības locekļiem bez siksnas, žagariem vai vismaz iepēršanas ar atvērtu plaukstu. Arī Mierpilī novērojama līdzīga situācija. Arī attiecībā uz pieaugušo sodīšanu par dažādiem pārkāpumiem mierpilieši daudz neatšķiras no citiem Latvijas iedzīvotājiem tajā ziņā, ka viņi visai skeptiski izturas pret cietuma noderīgumu, uzskatot, ka cietums vairumā gadījumu nespēj pāraudzināt noziedznieku, bet daudzos gadījumos nodara tikai ļaunumu. Savukārt viedoklis par miesassodiem Mierpilī ir daudz neizteiktāks nekā citru. Ja citās vietās, kur es veicu pētījumu, cilvēki bez prasīšanas izteicās, ka nāvessods un dažādas cietsirdības miesassodi (piemēram, rokas nociršana par zādzību) varētu būt piemēroti, tad Mierpilī šādus uzskatus novēroju samērā reti. Turpretī vairāki mierpilieši apgalvo, ka vislielākais un nežēlīgākais sods ir sabiedrības nosodījums (kāds izpaužas, piemēram, ja cilvēks ir nosodīts ar publiski redzamiem piespiedu darbiem).
 
Tādējādi šajos četros parametros ir saskatāms tas, ko varētu nodēvēt par Mierpils “miera sistēmu” vai “miera kultūru” – tas ir uzskatu un prakšu komplekss, kurš ir orientēts uz miermīlīgu, uz sadarbību vērstu sadzīvi. Tomēr ir labi redzams, ka šī miermīlīgā aina krietni atšķiras no Mierpiliešu pašu uzskatiem par sevi. Šajā ziņā es vēlos izteikt hipotēzi, ka šeit mēs varam novērot sava veida maģisko domāšanu, kur kaut kā nosaukšana vārdā tiek izmantota nevis, lai vienkārši novērtētu esošo situāciju, bet lai to uzlabotu vai vērstu pretējā virzienā. Tas nozīmē, ka mierpiliešu uzskats par to, kādi viņi ir nenovīdīgi, savtīgi un naidīgi ir ne tik daudz objektīvs vērtējums par to, kas patiešām ir novērojams, bet gan sava ziņa mutiski izteikti buramvārdi, kuriem būtu jāpanāk situācijas vēršanās par labu. Tādu pat uzskatu mēs varam novērot, piemēram, latviešu apdziedāšanās praksē, kad kaimiņi vai jaunlaulāto viesi nievājoši apdzied dažādas dārza vai ķermeņa daļas un darbības, lai tādā veidā sekmētu auglību vai kopējās estētiskās vērtības.
 
Mana pētījuma mērķis nebija piedāvāt kādus konkrētus rīcībpolitikas risinājumus. Tomēr šo informāciju ir iespējams izmantot, lai sāktu veidot tādu rīcībpolitiku, kura ietu kopsolī ar tām vērtībām un vēlmēm, kuras pauž Latvijas iedzīvotāji. Ja miermīlība kā uz dzīvības veicināšanu vērstu darbībību un uzskatu kopums ir uzskatāma par vērtību arī plašākā Latvijas kontekstā, tad ir vērts ieklausīties Mierpiliešu pieredzē un to paplašināt.
 
Pieminētā literatūra

Davies-Vengoechea, X. (2004 ). A Positive Concept of Peace, krājumā G Kemp & DP Fry (red.), Keeping the peace: conflict resolution and peaceful societies around the world, Routledge, New York, 11-8.
Sponsel, L.E. (1996 ). The Naural History of Peace: A Positive view of Human Nature and its Potential, krājumā T Gregor (red.), A natural history of peace, Vanderbilt University Press, Nashville & London, 95-128.
 
2012. gada 28. decembrī