Ētikas priekšstati un prakses jeb uz kurieni aizvedis pētījums

Ētikas priekšstati un prakses jeb uz kurieni aizvedis pētījums

Ieva Raubiško
  Uzsākot savu apakšpētījumu šajā projektā, mans mērķis bija izzināt lauku iedzīvotāju priekšstatus par labu dzīvi (labbūtību), tai skaitā par labu kopienu un sabiedrību, un to, kā labas dzīves izpratnes ietekmē un veido dažādas laucinieku stratēģijas un ikdienišķās sadzīves, attiecību, saimniekošanas u.c. prakses. Bet, kā tas bieži mēdz gadīties antropoloģiskā izpētē, darba gaitā centrā izvirzījās agrāk neapzināti jautājumi un atklājās iepriekš nepamanīti procesi un iezīmes. Mani vērojumi un secinājumi savstarpēji papildinošā veidā sasaucas ar citu kolēģu spriedumiem. Tāpēc šeit mēģināšu ieskicēt ne vien savus pētnieciskos slēdzienus, bet arī galvenās atziņas, pie kurām esam nonākuši visi kopā kā pētnieku grupa. Cilvēks un cilvēka dzīve kā vērtība Manuprāt, mūsu pētījuma galvenais panākums ir tas, ka esam spējuši problematizēt attīstības jēdzienu un rosinājuši ekspertus, politikas veidotājus, citus interesentus un sabiedrību kopumā pēc būtības pievērsties cilvēkam, kas līdz šim tici deklarēts kā attīstības stratēģiju galvenais mērķis un dzinulis, taču pēcāk no konkrētiem attīstības plāniem nemanāmi pazudis, dodot vietu galvenokārt skaitliskiem ekonomiskās izaugsmes rādītājiem. Taču cilvēks ir pelnījis cieņu, un tikai cieņpilna attieksme pret cilvēku un viņa/ viņas dzīvi var sekmēt attīstību, ja izprotam to kā labāku dzīvu no pašu dzīvotāju viedokļa. Cieņa šeit nozīmē ne vien apziņu, ka cilvēks pastāv un ka dažādus lauku nostūrus dažādā blīvumā apdzīvo cilvēki, bet gan patiesu iedziļināšanos šo cilvēku vajadzībās, rīcībās un vadmotīvos, kas viņiem liek tā vai citādi rīkoties. Cieņa nozīmē arī šo cilvēku vēlmju, spriedumu un prakšu atzīšanu, pat ja tās šķiet neracionālas un veselajam saprātam vai vispārpieņemtajai loģikai neatbilstošas. (Kā mēdz uzsvērt antropologi, „veselais saprāts” – angliski common sense – ir tikai viena no izpratnēm par to, kas ir racionāls, un nebūt ne absolūta patiesība.) Atzīšanas nepieciešamību, izvēršot dzīvojamas dzīves jēdzienu, uzsvērusi kolēģe Dace Dzenovska:  Smeļoties idejas politikas filozofes Džūditas Batleres darbos, ar jēdzienu “dzīvojama dzīve” es saprotu dzīvi, kuras ietvaros ir iespējams ne tikai “vilkt dzīvību”, bet kaut cik stabili uzturēt tādu eksistenci, kuru cilvēks uzskata par labu esam (Butler 2004: 8). [..] Šajā rakstā es sīkāk pievērsīšos diviem dzīvojamas dzīves elementiem: attiecībām ar “valsti” un vietu veidojošām attiecībām. Kā norāda Batlere, savukārt smeļoties no Hēgeļa, papildus spējai nodrošināt sevi ar iztiku un citiem dzīves dzīvošanai nepieciešamiem resursiem, tādiem kā izglītība un veselība, nozīmīga dzīvojamas dzīves sastāvdaļa ir arī cilvēka atzīšana (recognition) diskursīvās un materiālās attiecībās ar līdzcilvēkiem un valsti. Atzīšana caur attiecībām ar līdzcilvēkiem un varu ir nozīmīgs subjekti­vitātes veidošanas elements. Tas, kā cilvēks tiek atzīts vai uzrunāts kā noteikta veida subjekts caur šādām sociālām varas attiecībām, veido viņa/viņas pašiz­pratni un rīcībspēju. Citiem vārdiem sakot, jautājums nav par atzīšanu vai neatzīšanu vispār, bet gan par to, kā cilvēki tiek atzīti konkrētās attiecībās. Dzīve var kļūt mazāk dzīvojama, ja cilvēks netiek atzīts kā subjekts pēc tiem parametriem, kuri veido viņa/viņas pašizpratni un rīcībspēju. Ja attiecībās ar valsts pārvaldes institūcijām cilvēks tiek uzrunāts tikai un vienīgi kā discipli­nējams subjekts, nevis kā dzīva, elpojoša un radoša būtne, tad ilgstoša šāda vei­da situācija var novest pie secinājuma, ka dzīve nav dzīvojama, kam savukārt var sekot emigrācija (Dzenovska 2012a: 156-157). Dzīvojama dzīve ir viens no jēdzieniem, ko pētniecības gaitā esam lietojuši līdztekus tādiem konceptiem kā laba/ pieņemama dzīve un labbūtība. Tā, kopā ar Agnesi Cimdiņu grāmatā Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociālantropoloģisks skatījums secinām: Laba dzīve [..] nozīmē ko vairāk par labu materiālo stāvokli: bez pamatvajadzību (tādu kā ēdiens, pajumte, drošība u.c.) apmierināšanas tā ietver arī pilnvērtīgu iekļaušanos sabiedrībā un iespēju jēgpilni īstenot savus mērķus [..]. Labas vai pieņemamas dzīves veidošanu var dēvēt arī par labbūtību (Raubiško 2011; Cimdiņa, Raubiško 2012), ar to saprotot gan stāvokli, kurā cilvēkiem pieejams labai dzīvei ne­pieciešamais, gan procesu, kurā tiek sasniegta pieņemama, laba vai labāka dzīve. Šis process – stāvoklis ir kultūrsociāli noteikts: kā norāda antropo­logs Maikls Lambeks (Michael Lambek), labbūtība tiek veidota, respektē­jot un izmantojot konkrētus uzvedības, darbības un visuma (dzīves telpas) modeļus, rakstura (tikumu) izkopšanas un kolektīvu lēmumu pieņemšanas instrumentus, kā arī noteiktas attiecīguma (angļu val. relationality), radnie­cības, draudzības, intimitātes formas, darba, politikas un mākslas formas un vērtības radīšanas formas (Lambek 2008: 125). Šos dažādos labbūtību veidojošos un ietekmējošos elementus vieno tas, ka tie spēj piešķirt dzī­ves procesiem jēgu, padarot tos saprotamus un pieņemamus vai tīkamus. Arī Latvijas laukos novērotais ļauj mums secināt, ka plašākā kultūrsociālā mērogā rasta un subjektīvi izjusta jēgpilnība ir viens no galvenajiem labas dzīves priekšnoteikumiem. Varētu pat apgalvot, ka it visus sociāli-politiski-ekonomiskos procesus laukos būtu vērts aplūkot no jēgpilnības skatpunkta, tas ir, rūpīgi analizējot, kāda jēga tiem tiek piešķirta un kādu jēgu tie rada vai nerada. Tas arī ļautu izvairīties vai vismaz mazināt nevienlīdzī­gas varas attiecības, kad vietēja jēga netiek saredzēta un tādēļ no augšas un ārpuses tiek uzspiesta cita (Cimdiņa, Raubiško 2012: 15). Ja uzsveram dzīves jēgpilnību, tad nevaram skatīt attīstību tikai kā progresīvi orientētu virzību, ko izsaka tādi rādītāji kā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, bezdarba līmenis, ienākuma nodokļa un nefinanšu investīciju apmērs uz vienu iedzīvotāju, demogrāfiskā slodze, pastāvīgo iedzīvotāju blīvums u.c. (Sk., piemēram, VRAA ikgadējos pētījumus “Reģionu attīstība Latvijā” 2003.–2010. gadam.) Lai izprastu jēgpilnas/ labas/ pieņemamas/ dzīvojamas dzīves veidošanas un uzturēšanas procesus nepietiek ar kvantitatīviem indikatoriem vien – papildus ir jāmēģina izprast skaitļos neizsakāmas kolektīvas interpretācijas, prakses un rīcības formas, subjektīvi motīvi, refleksijas un darbības. Šāda pieeja ļauj atklāt kaut daļu no dažnedažādajām sarežģītajām un nereti pretrunīgajām niansēm, kas nosa­ka, kāpēc un kā cilvēki turpina dzīvot vietās, kas tiek uzskatītas par bezcerī­gām un attīstības necienīgām, kāpēc viņi dodas projām, vai kāpēc tomēr turpina nodoties nodarbēm, kas šķiet iracionālas (visbiežāk brīvā tirgus loģikai neatbilstošas) vai pat tik bezjēdzīgas, ka vis­pār netiek pamanītas. Un šī pieeja lieku reizi apstiprina to, ka visu daudzveidīgo dzīvi nav iespējams iekļaut un izmērīt attīstības parametros. Šādi mērīta attīstība var pat izrādīties dzīvei postoša, bloķējot to, ko tiecas uzlabot. Tāpēc mēs aicinām skatīt attīstību dzīves ietvarā, nevis otrādi. Tēlaini runājot, mēs gribētu, lai „attīstība” ņemtu vērā dzīvi tikpat lielā mērā, kā „dzīve” līdz šim bijusi spiesta ņemt vērā „attīstību”. Lai ilustrētu šīs atšķirīgās, tomēr mijiedarbē esošās dzīves un attīstības trajektorijas, citēšu Mālpils novada domes priekšsēdētāju Aleksandru Lielmežu, uz kuru atsaucamies grāmatā Cilvēks un darbs Latvijas laukos: NAPs [Nacionālās Attīstības plāns 2014-2020] saka: Lielmeža kungs, taisies no savas Mālpils projām! Meklē lētāku transportu, cerams, kas tas benzīns neuzkāps tik aug­stu, varbūt kaut kādu latu, kā saka, nokompensēs, un joņo vai nu uz Rīgu, vai ko. Nu, pietiek, mums pa šiem gadiem visi valsts pa­kalpojumi ir aizvākti jau prom, mēs jau tāpat joņojam. Bet man [..] negribas nekur ceļot, es gribu palikt turpat! [..] Ir iespējams strādāt pie tā, nedomājot tikai ekonomiskās vienībās. [..] Nevar [spriest] tikai ekonomiskās kategorijās! – Tāpēc jau mēs esam sabiedrība, lai domātu plašāk un mēģinātu atrast tos kompromisus (Turpat: 13). Novada galvas teiktais šajā gadījumā norāda uz dzīves un attīstības trajektoriju nesavietojamību. Šādu pretējību novērojusi arī kolēģe Dace Dzenovska, norādot uz „vietas vīziju” un „attīstības vīziju” kā divām atšķirīgām pieejām tagadnes un nākotnes dzīvei laukos. Lūk, fragments no viņas grāmatas Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos: starp zudušām un iespējamām nākotnēm, kurā viņa apraksta diskusiju par attīstības plānu kādā Latgales pagastā: Sēdēju un klausījos pieticīgajās pagasta iedzīvotāju vēlmēs, kuras virknējās kā mazi projektiņi, ko iekļaut topošajā attīstības programmā. Klātesošo izpratnē attīstība nebija virzība uz kādu labāku nākotni, bet gan dzīvības un gara uzturēšana nelabvēlīgos apstākļos. Apstākļos, kuros, kā izteicās viens no klātesošajiem, “visi normāli cilvēki aizbrauc uz ārzemēm, jo valsts politika ir iznīcināt infrastruktūru, degradēt iedzīvotājus un sagrābt zemi”. [..] Apmēram 30% no pagasta zemes piederēja divām lielām “mežinieku” firmām – Latvijas Valsts mežiem un kādam uzņēmumam ar Zviedrijas kapitālu. Bizness abām vedās labi, taču “viņiem vienalga par mūsu infrastruktūras projektiem”, skaidroja runīgais vietējais uzņēmējs, kas piedalījās sanāksmē. “Viņi salabo tikai tās ceļa daļas, kuras viņiem vajadzīgas, lai izvestu kokus, taču pārējo atstāj, kā ir. Tad mums jātaisa attīstības programma, lai salabotu tos ceļa gabalus, kurus viņi atstāj novārtā.” Neviens no lielo uzņēmumu pārstāvjiem nepiedalījās vietējās attīstības plānošanas sanāksmē. [..] Šiem uzņēmumiem bija savas nākotnes vīzijas un rīcības plāni, kuros neietilpa līdzdalība vietējās kopienas dzīves uzlabošanā, jo viņi savu biznesu veica lauku teritorijā, nevis konkrētā vietā. Viņiem bija attīstības vīzija, savukārt Latgales pagasta iedzīvotājiem bija “vietas vīzija”, kā to formulēja Valdis, viens no profesionālajiem attīstības plānotājiem, kas konsultēja vairākus Latvijas novadus attīstības programmu rakstīšanas procesā. “Nākotnes vīzija ir tāda, ka trīs ceturtdaļas cilvēku dzīvo pilsētās. Mīts, ka lauku teritorijās tiks radītas darba vietas, ir bīstams. Konsolidācijas process notiks, taču šobrīd lauku attīstību kavē sīkās saimniecības,” Valdis skaidroja. Viņaprāt, “vietas vīzija” šādos apstākļos nederēja. Cilvēkiem bija jādomā par to, kur un kā vislabāk palielināt savus ienākumus un, ja tas nevarēja notikt tajā vietā, kurā viņi pašreiz atradās, viņiem bija jādodas prom.[..] Un ja rezultātā ciems vai mazpilsēta pazuda no kartes, tad tā vienkārši bija attīstības procesa normāla sastāvdaļa, ar ko bija jārēķinās, nevis, par spīti visam, jāmēģina uzturēt dzīvība šajā vietā (Dzenovska 2012b: 152-153, uzsvērums mans). Ja attīstības plānotāji vēlas kliedēt mītus, kas, no strikti ekonomiska skatupunkta raugoties, tikai kavē procesus, kas ir neizbēgami, un nevajadzīgi stiprina lauku iedzīvotāju nepamatoti ietiepīgo turēšanos pie savas vietas, tad mēs aicinām ieklausīties pašu laucinieku teiktajā, lai kliedētu mītus, pie kuriem turas paši attīstības profesionāļi, pārsvarā spriežot par laukiem no pilsētas attāluma. Precīzāk, mēs vedinām kritiski izvērtēt tādus šķietami neapstrīdamus apgalvojumus kā, piemēram, to, ka sīksaimniecības ir attīstības kavēklis. Ja skatām attīstību dzīves ietvarā, tad sīksaimniecības drīzāk atklājas kā saimnieciskā un dzīves potenciāla mezglupunkti laukos, kas ļauj saglabāt lauku ainavu un dzīvei notikt. To apliecina pašu sīksaimnieku un vietējo lauku attīstības speciālistu teiktais grāmatā Cilvēks un darbs Latvijas laukos: Divas–trīs govis – tā skaitās izcili maza saimniecība. Taču tā pa­baro ģimeni, palaiž bērnus uz skolu un veido pagasta sociālo dzīvi. Valsts to rēķina kā ekonomiski neefektīvu un neizdevīgu, bet no lauku skatījuma ir tomēr cits vērtējums. (Lauku attīstības speciāliste Kurzemē) Nu ko no augšas var pateikt? Viņi saka – nav atdeves, nav atdeves! Bet kā to ņem: mani četri bērni ir paēduši, izskolo­ti, arī paši esam paēduši, neviens ar izstieptu roku nestaigā – visi esam krietni cilvēki un strādājam [..] Maza saimniecība var dzīvot un izdzīvot. (Bioloģiskā gaļas lopu saimniecība Ziemeļkur­zemē) Tādas mazās saimniecības nodrošina darbu un iztiku savai ģimenei, var palaist pieklājīgi bērnus skolā, un viņiem ir tas darbs pat tad, ja tas netiek oficiāli veikts. Es nezinu, vai tā ir prioritāte, vai to var uzskatīt par kaut kādu sasniegumu vai ražīgumu, ka mēs nodrošinām sevi un savu ģimeni ar darbu un iztiku [..] bet man šķiet, ka jā. (Bioloģiskā dārzeņu saimniecība Zemgalē) Lauku vide veidojas no nelielām saimniecībām, kurās aug bērni, bet SIA jau nav bērnu. Kas tad cits veidos to ilgtspēju laukos, ja ne bērni? (Lauksaimniece un lauku attīstības speciāliste Vidzemē) (Cimdiņa, Raubiško 2012: 156-157) . Vai, ņemot vērā iepriekš teikto, kritika, kas veltīta sīksaimnieku, īpaši biolo­ģisko saimniekotāju, atkarībai no Eiropas Savienības subsīdijām, un noliedzošā attieksme pret atbalstu lauku saimniekošanai kā dzīvesveidam, tā vietā pieprasot apgrozī­jumu un peļņu, ir pilnībā pamatota? – Uz prognozi, ka drīz trīs ceturtdaļas cilvēku dzīvos pilsētās, kāds bioloģiskais lauksaimnieks citā vietā un dienā atbild šādi: Man ir ļoti svarīgi lauku apstrādāt tā, lai viņš būtu vizuāli ska­tāms, es domāju par ainavu, arī ikdienā kokus cērtot, domāju, lai tur putns varētu ligzdot. Un es atpūšos, apskatoties, kas tur atlidojis un kā viņš tur dzīvo. Tas ir mans brīvais laiks, par ko es esmu gandarīts. Mēs septiņas paaudzes šo zemi esam kopuši un mīlējuši. Tas mani piesaista šai vietai. Daba piesaista, ainava [..] un tas interesantākais, ka to ainavisko, to dabas daudzveidību, to ražošanu, dzīvesveidu un izdzīvošanu var apvienot, un nepaliek tukša vieta aiz tevis (Turpat: 159). Pieprasot vai sagaidot cilvēku aizbraukšanu no attīstībai neperspektīvām teritorijām un tādējādi ignorējot daudzu laucinieku spēcīgo piesaisti savai vietai, viņu vēlmi pēc jēgpilnas iesakņotības savā vidē, attīstība tiek plānota uz dzīves rēķina, neiedziļinoties iespējās īstenot lauku telpas vajadzībām atbilstošāku resursu pārdali. Taču, mūsuprāt, uz svarīgo jautājumu – kādiem būs būt laukiem? – vajadzētu atbildēt, pirmām kārtām balstoties uz to, kas jau tur ir, no vietēji iesakņotu zināšanu un prakšu vai plašāk – tieši no jēgpilni iesakņotas dzīves skatpunkta raugoties. Līdzīgu uzsaukumu daudz izvērstāk par mums darbā Seeing like a state: how certain schemes to improve the human condition have failed ir izteicis amerikāņu politologs Džeimss Skots (Scott 1998). Viņš norā­da uz reducēšanas principu, kas ir moderno valstu regulējošo prakšu pama­tā. Balstoties uz šo principu, kompleksas, nesaprotamas un lokālas sociālas parādības un paradumi tiek padarīti saprotami caur to vienkāršošanu, vienā­došanu un ievietošanu likumiskā ietvarā, kas ļauj tos pārvaldīt no „centra” un no „augšas”. Skots dēvē šos valstiskos regulācijas instrumentus par kon­spektīvām kartēm, kas neataino aktuālo sociālo dzīvi visā tās kopumā, bet gan „izgriež” tikai to dzīves daļu, kas interesē oficiālo vērotāju – novērtētāju. Būtiski, ka šādas kartes nav nevainīgi instrumenti: apvienojumā ar valsts varu tās patiešām spēj mainīt to dzīves realitāti, ko tās ataino (Turpat: 2–3). Skots piezīmē, ka valsts regulējošās prakses iet rokrokā ar „augstās modernitātes” ideoloģiju (high-modernist ideology) – ar zinātnes un tehnoloģi­ju vairogu bruņojušos nekritisku un nepamatoti optimistisku ticību iespējai visaptveroši plānot un veidot kopienu/sabiedrību apdzīvotības un ražošanas modeļus. Šādi plānota sociāla kārtība neizbēgami ir shematiski ierobežojoša – tā sliecas pilnībā ignorēt pirms tam pastāvējušās „vecās kārtības” iezīmes (Turpat: 4–6). Skots principā nenoliedz ne birokrātisko plānošanu, ne augstās moderni­tātes ideoloģiju kā tādu; viņš vēršas tieši pret valstiskās pieejas „imperiālo” versiju, proti – pret tādu pieeju, kas noniecina un ignorē lokālas zināšanas un prakses. Viņš uzsver, ka, neņemot vērā vietējā sociālajā vidē iesakņotas praktiskas zināšanas, jaunus formālas kārtības modeļus vispār nav iespē­jams ieviest. Turklāt, ietekmējoties no anarhistiskās domas, autors akcentē arī abpusējības lomu sociālas kārtības veidošanā pretstatā pavēlošai hierar­hiskai plānošanai (Turpat: 7). Īsumā – Skots aicina modernistu tehnologus respektēt plašākus konceptuālus un sociālus kontekstus, ievērojot arī vājā­ku, sliktākās pozīcijās esošu sabiedrības grupu intereses. Atgriežoties Latvijā, mēs, tāpat kā Skots, aicinām lauku attīstības virzītājus ņemt vērā un cienīt to cilvēku intereses, zināšanas un rīcību, kuri joprojām dzīvo laukos. Tas galu galā ir arī jautājums par ētikas priekšstatiem un praksi – par to, kā definējam dzīvošanu sabiedrībā un mūsu kopējo labumu.   Pieminētā literatūra Butler, J. 2004. Undoing Gender. New York: Routledge. Cimdiņa, A., Raubiško, I. 2012. Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociālantropoloģisks skatījums. Rīga: Zinātne. Dzenovska, D. 2012a. Migrācija un valstiskais redzējums: no nacionālas biopolitikas uz dzīvojamu dzīvi. Cimdiņa, A., Raubiško, I. (sast.). Dzīve – attīstība – labbūtība Latvijas laukos. Rīga: Zinātne, 153–176. Dzenovska, D. 2012b. Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos: starp zudušām un iespēja­mām nākotnēm. Rīga: Turība. Lambek, M. 2008. Measuring – or practising – well-being? Jimenez, A. C. (ed.). Culture and well-being: anthropological approaches to freedom and politicla ethics. London, Ann Arbor: Pluto Press, 115–134. Raubiško, I. 2011. Kas ir „labbūtība”, un kāpēc „labbūtība”? Ieskats labas dzīves izpratnē Latvijas laukos. Akadēmiskā Dzīve, 48, 25–34.   2012. gada 30. decembrī