Ienācēji un citi ...

Ienācēji un citi ...

Aija Priedīte 21. gadsimta sākums šķiet atrodas aizvien lielākas migrācijas un globalizācijas iespaidā. Cilvēki migrē pāri robežām, robežas tiek nojauktas, šur tur atkal celtas, mikrovides tiek mainītas, saplūst kopā utt. utt., kas vairs var atcerēties, kur dzīvots, cik reizes notikusi pārcelšanās. Jo pārsteidzošāk šķiet, ka veicot ekspedīciju, apsekojot kādreizējās Kusas muižai piederošās saimniecības, vairākkārt nācās dzirdēt frāzi „mēs jau ienācēji”. Kas tad ir tie „ienācēji”, migranti no citām zemēm vai kas cits? Ekspedīcijai bija iepriekš rūpīgi un detalizēti izstrādāts maršruts, izmantojot gan Latvijas valsts vēstures arhīvā iegūto informāciju, gan 1933. gada  Latvijas armijas štāba Ģeodēzijas-topogrāfijas daļas karti (mērogs 1:25 000), Jāņsētas 2010. gadā  izdoto Madonas novada mūsdienu ceļa karti (mērogs 1:50 000), kā arī Madonas novadpētniecības muzeja 1995. gadā šeit pat veiktās ekspedīcijas materiālus. Pirmais ekspedīcijas etaps bija saimniecības pie Kusas-Zelgauskas ceļa, kas 1933. gada kartē iezīmēts ļoti skaidri, ieskaitot meklētās saimniecības, taču 2010. gada karte rāda citu ainu. Nonākot Kusā, varētu domāt, ka mēs vēl joprojām dzīvojam kara apstākļos, kad cilvēkiem jāslēpjas, jāmaskējas, ceļazīmes neatrast, māju nosaukumus neatrast. Kusā prasām kādam garāmgājējam ceļu uz Zelgausku: jā, jā esat uz pareizā ceļa, sekojiet ceļam cauri mežiņam, tad tur būs pļavas un bērzu birztaliņa kreisajā pusē, gan jūs redzēsiet, kur galvenais ceļš turpinās. Paldies, braucam. Ir mežiņš, ir pļavas, ir bērzu birztaliņas, gan kreisajā, gan labajā pusē. Pēc kādiem 500 metriem ceļš sadalās trijos. Kurš ir galvenais? Kāpjam ārā, pētām ceļu gandrīz kā Šerloks Holms ar lupu, izšķiramies par kreiso ceļu. Tūlīt parādās māju puduris kreisajā pusē. Varētu tā kā būt mūsu meklējamie „Bērziņi”?? Pētām karti, tuvojas liels, pinkains suns. Labāk palikt mašīnā. No krūmiem izlien kāds vīrs un sauc Reksi. Suns negribīgi tuvojas saimniekam, uzmanīgi izkāpjam no mašīnas, taču tikko paceļu balsi, lai jautātu suņa saimniekam, vai tās ir Bērziņu mājas, suns rēkdams metās uz mūsu pusi. Pēc vairākkārtīgiem mēģinājumiem dodamies tālāk, nenoskaidrojuši, vai esam atraduši Bērziņu mājas, nemaz nerunājot par to iemītniekiem. Turpinām ceļu, piekalnā redzama māja, vai tās būtu Zeduļu mājas? Uzraksta nav, nātras, pienenes un gārsa līdz logu palodzēm liecina, ka neviena tur nav. Gabaliņu tālāk atkal mājas, bet aizaugušais skats tāds pats, vai tās būtu Bikas? Gabaliņu tālāk lepna māja labajā pusē, nevienā kartē nav atrodama, puķes logos, puķu kastes ārpusē, lepna suņu būda, lepna saimniecības ēka. Iebraucam sētā. Klusums. Uzmanīgi kāpjam ārā no mašīnas. Klusums. Ejam pie mājas meklēt zvanu, iekšā rej suns. Zvanam, suns rej, neviena nav. Braucam tālāk. Redzam govju ganāmpulku. Te taču jābūt kādam cilvēkam! Atrodam šaubīgu celiņu un cerīgi dodamies biezokņa  dziļumā. Pēc pāris simt metriem redzam kūtis, sētu, iznesīgu tītaru, zosis, kustību, sētā rosās divi jauni vīrieši. Piebraucam, mūs ielenc viens suns, divi, trīs varbūt četri, pieci. Vīrieši paskatās uz mums, papēta, pasauc suņus un nāk klāt. Uzzinājuši mūsu vajadzību sauc mammu, mēs jau ienācēji. Iznāk saimniece, sieviete labākajos gados. Laipna, lepna. Nē par vecsaimniecībām viņa nekā nezinot. Viņa esot ienācēja. Dzimusi kara laikā kaimiņu mājās, Izandos,  kur viņas vecāki bijuši poļu laukstrādnieki. Strādājusi pati arī tepat, mantojusi mājas no iepriekšējiem saimniekiem, tagad pūloties izveidot savu saimniecību: 29 govis 10 teļi un tad tie sīklopiņi, nu, pamazām  iet uz priekšu.  Uzzinām vienu interesantu, taču pārbaudāmu, detaļu. Partijas sekretārs 70. gadu beigās licis nodedzināt visas neapdzīvotās mājas apkārtnē. Viņa pastāsta arī, kur atrodamas dažas citas saimniecības, kurās vēl ir iedzīvotāju, kurās nē. Atkal atrodamies pie kāda mežiņa, pļaviņas, bērzu birztaliņas, par laimi iepriekš minētā saimniece stāstīja par baļķu kaudzi uz „manas zemes” un dodamies iekšā mežā pa celiņu, kas kļūst šaubīgāks ar katru nobrauktu metru. Taču tajā brīdī, kad sākam domāt, kā tikt atpakaļ, mežs pašķiras un priekšā redzam labi koptu māju, 30. gadu jaunsaimniecības modelis. Runājam ar saimnieku un saimnieci. Saimniece stāsta, ka esot šeit ienācēja. Māte bijusi meita, gājusi no mājas uz māju, viņa kā meitene gājusi līdzi mātei, vēlāk pati strādājusi par meitu, kamēr šīs mājas saimnieks viņu paņēmis līdzi un paturējis - kā saimnieci.  
Braucam tālāk pa otru maršrutu gar Kusas-Cesvaines ceļu. Neviena uzraksta, nevienām mājām nav nosaukuma izkārtnes (atskaitot pašu sākumu, kur redzam māju nosaukumus „Straumītes” un „Stuburi”). Vienās mājās aiz Oļu muižas iebraucam. Lepna, jauna māja, viss sakopts, iznāk saimnieks. Nē, viņš nekā nezinot par muižas laika saimniecībām, esot ienācējs no Madonas. Iebraucam kaimiņu mājā, sagaida milzīgs suns, saimnieks negribīgi mums tuvojas. Dzirdot mūsu vajadzības, tūdaļ saka, jārunā ar sievu, viņš te ienācējs, piesien suni un mūk prom. Dodamies tālāk pa ceļu bez apzīmējuma, kam, pēc kartēm spriežot,  vajadzētu vest uz  Rubeņu un Šķūru saimniecībām. Šeit abās ceļa pusēs notiek liela rosība, tiek rakti dīķi, redzami svaigi izcirtumi. Ceļa galā ieraugām skaistu, apkoptu vecu māju. Liels, melns vilks kavē mūsu izkāpšanu. Pietuvojas divas sievietes, izrādās, abas divas tuvējo māju tiešās mantinieces, nekādas ienācējas tiek uzsvērts. Ceļš te met līkumu ap mājām un beidzot redzama kāda ceļa zīme: Liezēre. Kāpēc šeit ir izkārtne nav saprotams, vai norāde uz Beļakona impēriju, kas pēc Latvijas avīzes ziņām uzpircis visu apkārtni?  
Braucam atpakaļ lejā pa kalnu, ceļa labajā pusē vairāki aploki, kopts dīķis, liela kārtīga kūts, blēj aitas, lepna dzīvojamā ēka, tīri vai senlaiku muiža. Izkāpju, lai nofotografētu. Mani uzrunā mājas saimniece, izrādās 33 gadi, esot te saimniekojusi kopš dzimšanas, brāļi devušies uz pilsētu, viņa tos pamazām izpērkot no mantojuma, uzdāvinot zemes gabalus. Dzīvojot no jēriem, medus un maizes, esot tiešā mantiniece, šajās mājās ir tradīcija, ka saimniece ņem iegātņus.   
Tuvojas vakars un vairāk piestāt nevaram. Redzam vēl vienu lepnu saimniecību, kur vecsaimniecības mājas vietā tiek celta vērienīga māja,  jauna muiža, klāt nevaram tikt, jo priekšā būvlaukums. Esam sapratuši, ka šeit ienācējs ir jebkurš, kas migrē, kas maina savu dzīves vietu, katrs, kas ienāk uz dzīvi otra sētā, kaut vai no kaimiņu mājām. Ienācēji vai mantinieki, vienalga, paliek silti ap sirdi redzot, ka šajās,   nomaļās lauku ceļu malās līdztekus aizaugušām māju takām ir un veidojas saimnieciska rosība. Viss sakopts, nopļauts, nedzirdējām nevienas gaudas, nevienas žēlošanās, taču cerību pilnas acis. No šādas ekspedīcijas rodas prieks un spēks darboties tālāk. 2011. gada 26. maijā