Latvijas lubene

Latvijas lubene

Ivars Pavasars

Šā gada 7. februārī pirms došanās uz projekta sanāksmi un piebeidzot pusdienu porciju ieslēdzu telekanālu "Al Jazeera", lai vēl uzzinātu pēdējos jaunumus par notikumiem Ēģiptē. Taču televizora ekrānā sev par pārsteigumu ieraudzīju šķietami pazīstamus, piesnigušus mežus - vai tiešām...!? Pēc īsa brīža pārliecinājos, ka pirmais iespaids nav bijis kļūdains un gluži vai neticamā kārtā tas ir sižets par Latviju - nu jau var teikt bēdīgi slavenais "Latvia's Pulp fiction" (to iespējams noskatīties arī internetā)! Šī raidījuma pamatā bija fakts, ka uzņēmumam "Latvijas Valsts meži" uz laiku ir apturēta t.s. FSC sertifikāta darbība. Gandrīz pusstundu garajā sižetā tika apgalvots, ka Latvijā notiek pārlieku strauja un neapdomīga, pat nelikumīga, dabas aizsardzības un labas saimniekošanas prakses principiem neatbilstoša mežu izciršana, kas arī apdraud vēl pagaidām bagāto bioloģisko daudzveidību Latvijas mežos.

Dabas aizsardzības un saimnieciskās intereses bieži nonāk konfliktā, it īpaši vietās kur ir liela iedzīvotāju vai saimnieciskās darbības koncentrācija, piemēram, Rietumeiropā, it īpaši tās centrālajā daļā ar ļoti attīstītu ekonomiku, bet praktiski zudušu dabisko vidi. Taču kādā mērā dabiskā vide ir degradēta Latvijas laukos, ja runājam par mežiem un kāds būtu pareizais saimnieciskās darbības un dabas aizsardzības balanss tur? Piedāvāju paraudzīties uz bioloģiskās daudzveidības jautājumu rakursā kas ietver savstarpēji konkurējošās mežu un lauksaimniecības teritorijas, kā arī dažus statistikas datus par zemes lietojumu Latvijā.

Jēdziens "bioloģiskā daudzveidība", kas bija arī viens no centrālajiem atskaites punktiem minētajā sižetā, ir izveidojies par spēcīgu un īpaši Rietumeiropas sabiedrībā plaši akceptētu, vadošu zinātnisku diskursu. Par to zinātniskajā literatūrā pieejams ārkārtīgi plašs rakstu un pētījumu klāsts. Tai pat laikā bioloģiskajai daudzveidībai kā tādai nav precīzas definīcijas. Kopumā parasti tiek uzsvērts šī jēdziena plašums - no ģenētiskās un sugu daudzveidības līdz biotopu un ekosistēmu funkciju un struktūru daudzveidībai; to var skatīt arī lokāli, reģionāli vai globāli. Bioloģiskā daudzveidība nepastāv arī kā atsevišķa, nodalāma realitātes sastāvdaļa jeb citādi sakot tā neapzīmē zinātnei iepriekš nezināmu izpētes objektu [Escobar, 1998], piem. ja 20. gs. vidū nebija šāda jēdziena un par to nerunāja, tas nenozīmē, ka toreiz nebija pētniecības par sugām, to dažādību, īpatņu atšķirībām utt.

Latvijā no vienas puses bioloģiskajai daudzveidībai ļoti svarīga var būt agrārā ainava, lauki un pļavas, jo vairāku sugu mājvieta ir tieši šādās, cilvēku ietekmētās, pusdabiskās ekosistēmās [Stoate, 2009]. Piemēram, O. Keišs savā doktora darbā [Keišs, 2006] ir pētījis griezes Crex Crex (L.) izplatību Latvijā. IUCN* ir atzinusi griezi par gandrīz apdraudētu sugu pasaulē jo Rietumeiropā griežu skaits un izplatības areāls samazinās kopš 19. gs. beigām. Rezultāti rāda, ka salīdzinot ar 1980-1984 gadiem griezes izplatība Latvijā ir ievērojami pieaugusi (10 x 10 km kvadrātu skaits kur konstatēta grieze pieaudzis par 49%) un griežu populācijas skaita vērtējums Latvijā ir visaugstākais nekā jelkad agrāk. Autors norāda, ka pļavu appļaušana, kas jau bija sākušas aizaugt ar krūmiem ir griezei labvēlīga biotopu apsaimniekošana un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai ES politikai agrovides pasākumu plānā būtu jāparedz arī pļavu atjaunošana un uzturēšana.

Citām sugām atkal ir svarīgas mežu ekosistēmas. Piemēram, D. Pilāte norāda, ka Latvijā dabiskie meži ir saglabājušies daudz lielākās platībās nekā ekonomiski attīstītajās Eiropas valstīs un Latvijā viņas doktora darbā pētīto gliemežu fauna ir raksturojama kā ļoti bagāta [Pilāte, 2007]. Vislabvēlīgākie apstākļi gliemežu sugu dzīves apstākļiem ir noteikti platlapju un lapkoku pionierfāzes mežos (kas var būt arī aizaugošas lauksaimniecības zemes). Darbā arī konstatēts, ka mežsaimnieciskā darbība gliemežu sugu daudzveidību pētītajās vietās būtiski neietekmē. Toties satraucošus secinājumus par Rietumeiropas mežiem izsaka pētnieki, salīdzinot vairāku Eiropas valstu un Krievijas mežu dabiskumu [Wallenius, 2010], kur mirušās koksnes trūkums pētītajos Eiropas mežos (Holande, Zviedrija, Somija, Polija) salīdzinot ar SanktPēterburgas, Permas un Irkutskas mežiem ir no 10 līdz pat 50 reizēm mazāks. Dabisko meža teritoriju zuduma dēļ mežā dzīvojošu sugu samazinājums novērtēts 13-24% Holandē un 1-2% SanktPēterburgas un Irkutskas apkaimē. Tieši Latvijas meži diemžēl šajā pētījumā nav ietverti, toties autoru kolektīvā ir viens pētnieks no Latvijas Universitātes. Jāpiebilst, ka pārskatot starptautiskās recenzētās zinātniskās literatūras datubāzes par pēdējās desmitgadēs publicētiem pētījumiem saistībā ar bioloģisko daudzveidību Latvijā, izdevās atrast vien atsevišķus izņēmumus - it īpaši pretstatā lielajam publikāciju skaitam par pētījumiem citās valstīs.

Taču kopumā pašmāju un citu valstu zinātnieki uzsver dabisku ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības bagātību Latvijā, tai skaitā arī minētais TV raidījums. Pēc 2009 gadā veiktā Eirostat pētījuma Latvijā [Eirostat, 2010], lauksaimnieciski apsaimniekota aramzeme ir tikai 12,6% (!) no Latvijas teritorijas, apmēram 23,5% aizņem zālāji, 48% ir mežu teritorijas un 3,4% krūmāji. Lauksaimniecības zemju marginalizācija (pamešana) un sekojoša renaturalizācija (aizaugšana), kā arī vienlaicīga atsevišķu auglīgu teritoriju intensifikācija ir raksturīga parādība Latvijā, kā arī kopēja tendence visā Eiropā [Penēze, 2009]. Šķiet vēl aizvien Latvijā izplatīts mīts ir mežu sarukšana "mežu izciršanas" rezultātā. Eurostat** dati [Eurostat, 2009] liecina par lielāku koksnes daudzuma pieaugumu, nekā nocirsto apjomu (skat. 1. Tabulu).

1. Tabula. Mežu koksnes pieauguma apjomi Latvijā 2000. un 2005. gadā salīdzinot ar nocirstās koksnes apjomiem, pēc [Eurostat, 2009]

 

Pašlaik arī citās Eiropas valstīs koksnes pieauguma tempi pārsniedz ciršanas apjomus [Eurostat, 2009]. Svarīgi arī atcerēties, ka 20.gs. 30 gados meži Latvijā aizņēma tikai apm. 25% teritorijas - tātad 2 reizes mazāku platību nekā šodien! Toreiz par bioloģisko daudzveidību nesprieda, taču acīm redzot tā ir spējusi saglabāties arī ja meža ir bijis divas reizes mazāk. Kopš tā laika meža platības Latvijā ir pastāvīgi palielinājušās un prognozes liecina par šīs tendences saglabāšanos. Savukārt 18. gs sākumā mežainums Vidzemes guberņā bija tuvu 60% [Zviedre, 2007], bet ja cilvēki pilnīgi pamestu Latvijas teritoriju, tad praktiski visu teritoriju dabiski pārņemtu meži, atstājot bez tiem vienīgi purvus un ūdenstilpes.  

Cik tad daudz jābūt Latvijā mežiem, cik tīrumiem un pļavām? Un kādiem tiem jābūt? Varbūt galvenais jautājums ir kādas globālās dabas aizsardzības prakses un kādā mērā ir piemērotas tieši Latvijas apstākļiem un situācijai sabalansējot tās ar saimnieciskās attīstības nepieciešamību?  Minētais "Al Jazeera" raidījums, manuprāt, vienpusēji izvirza priekšplānā tikai vienu - dabas aizsardzības aspektu un cenšas situāciju parādīt kā nelabvēlīgu no tipiska ekonomiski attīstītas, post-industriālas Rietumeiropas sabiedrības skatu punkta. Raidījumā arī plaši tiek ekspluatēts bioloģiskās daudzveidības jēdziens, kurš, kā centos šeit parādīt, nav viennozīmīgi uztverams vai mērāms un par to nav pietiekami plašs pētījumu klāsts tieši Latvijā.

Tādējādi mana vēlme ir lai no globālā diskursa uzklausītājiem un vides politikas aprobētājiem, Latvijas sabiedrība lielākā mērā spētu aktīvi piedalīties šī diskursa un politikas veidošanā, kā arī to kritiski piemērotu tieši Latvijas situācijai. Acīm redzot ir būtiskas atšķirības, piemēram, Lielbritānijas vai Holandes dabisko ekosistēmu daudzumā un kvalitātē, tur sastopamajā bioloģiskajā daudzveidībā un tās struktūrā un Austrumeiropas, t.sk. Latvijas situācijā.

* IUCN - Starptautiskā dabas un dabas resursu savienība
**Eurostat - Eiropas Kopienu Statistikas birojs

Atsauces

A. Escobar. Whose Knowledge, Whose nature? Biodiversity, Conservation, and the Political Ecology of Social Movements. Journal of Political Ecology, vol. 5 (1998), Pages  53-83

C. Stoate, A. Báldi, P. Beja, N.D. Boatman, I. Herzon, A. van Doorn, G.R. de Snoo, L. Rakosy, C. Ramwell. Ecological impacts of early 21st century agricultural change in Europe – A review . Journal of Environmental Management, Volume 91, Issue 1, October 2009, Pages 22-46

O. Keišs. Lauksaimniecības pārmaiņu ietekme uz griezes Crex Crex (L.) populāciju Latvijā: biotopu izvēle un populācijas struktūra. Promocijas darbs, LU, Rīga (2006)

D. Pilāte. Sauszemes gliemežu sugu daudzveidība mežā un to ietekmējošie faktori Latvijā.  Promocijas darbs, LU, Rīga (2007)

T. Wallenius, L. Niskanen, T. Virtanen, J. Hottola, G. Brumelis, A. Angervuori, J. Julkunen, M. Pihlström. Loss of habitats, naturalness and species diversity in Eurasian forest landscapes. Ecological Indicators, Volume 10, Issue 6, November 2010, Pages 1093-1101

Eurostat (2009) epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/product_details/publication

Z. Penēze. Lauku ainavas izmaiņas 20. un 21. gadsimtā: cēloņi, procesi un tendences. Promocijas darbs, LU, Rīga (2009)

Eurostat (2010) epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/lucas/introduction

Mežierīcība Latvijā. Sast. A. Zviedre. V. elements, Rīga (2007), 29. lpp

2011. gada 23. martā