Lauka darba bīstamība

Lauka darba bīstamība

Dace Dzenovska

 

Atvadoties no K mājas iemītniekiem, nopriecājos par skaisto pievakari. Saule jau tuvojas horizontam un dzeltenīgi spožā vakara gaisma piedod dabai un cilvēkiem īpašu mirdzumu. Ar pacilātības sajūtu dodos uz nākamo interviju, lai gan pulkstenis jau rāda pusdeviņus.

 

Priecājos arī par to, ka laipnais kaimiņš Ēriks man aizdevis riteni un es varu nesteidzīgi baudīt ceļu. No vienīgā asfaltētā ceļa, kas stiepjas cauri pagastam, nogriežos uz zemes ceļa, lai dotos uz A mājām. Piepeši kluso ainavu piepilda suņa elsas man aizmugurē, kas nepārprotami liecina par to, ka saules uzburtā miermīlība ir maldinoša. Nepaspēdama nobīties un īsti neticēdama notiekošajam, jūtu suņa kodienu pēdas locītavā. Pamatīgais vilku sugas suns, izdzirdējis manu spalgo bļāvienu, atlaiž kāju un ieskrien atpakaļ savas mājas pagalmā. Uz ceļa palieku es ar asiņainu kāju un riteni. Laukus vēl joprojām mīlīgi apspīd saule.

 

Nākamajās dienās un nedēļās, šī negaidītā lauka darba epizode no sāpīga negadījuma kļuva par iespēju pārdomāt antropoloģiskā lauka darba metodes. Kad jau kārtējo reizi sajutos muļķīgi, nerasdama apmierinošu atbildi uz draugu un paziņu jautājumiem, kādēļ neziņoju par starpgadījumu attiecīgām institūcijām, sāku prātot, kādēļ man šāds scenārijs pat prātā neienāca. Kādēļ es mierināju suņa saimnieci, sakot „nekas, nekas“, ja patiesībā man vajadzēja rakstīt uz pagastu un uzstāt, ka sunim nav nepiesietam jāklīst pa lauku ceļiem un jākož kājās garāmbraucējiem, kuri pat nedomā iegriezties viņa mājas pagalmā?

 

Satraukusies saimniece skaidroja, ka suni laikam sakaitinājuši puikas ar saviem riteņiem. Saimniece sasauca dēlus, kas atnesa saites, dezinficējošos līdzekļus, krēslu un, pēc mana pieprasījuma, suņa potēšanas pasi. Tikmēr es, paliekot uzticīga profesijai, pasniedzu saimniecei savu telefonu un lūdzu, lai viņa piezvana A mājas saimniekam un informē viņu, ka paredzētā intervija, diemžēl, nenotiks.

 

Nākamajā rītā, kad ziņas bija aplidojušas vai visu pagastu, sāku saņemt telefona zvanus ar laba vēlējumiem un jautājumiem par lietas apstākļiem. Kā vēlāk noteica baznīcas uzraugs Jēkabs, „šis pie mums ir liels notikums.“ Tik tiešām, viss pagasts runāja par notikušo, un tas man pat palīdzēja sarunāt intervijas ar dažiem izvairīgiem pagasta iedzīvotājiem. Kad dažas dienas vēlāk, piedalījos vienā saviesīgā pagasta pasākumā, man vairs nevienam nebija īsti jāstāsta, kas ir noticis. Cilvēki līdzjūtīgi kratīja galvas. Kāds noteica: „Tas suns tak‘ nevienam agrāk nav kodis!“ Kāds cits sašutis piebilda: „Man arī tagad bail braukt ar riteni!“ Vēl kāds nosodoši iestarpināja: „Šitā taču nevar! Tas suns ir jātur ķēdē!“ Pati suņa saimniece apjautājās par pašsajūtu. Suni novērot, kā bija ieteicis tuvējās pilsētas traumatologs, viņa gan atteicās pēc konsultācijas ar vetārstu, jo tas vairs neesot pieprasīts Ministru kabineta noteikumos. Pieliekot diskusijām punktu, mana mājokļa saimniece Laima paklusām piebilda: „Visi brīnās, ko tu uz pagastu neraksti!?“ Nodomāju, ka „rakstīšana uz pagastu“ ir pētnieka ievērības cienīgs ieteikums, ja ņem vērā to, ka pagasta pārvaldnieks turpat vien grozījās un bija pavisam labi informēts par notikušo.

Manu lēmumu novērot vai un kā pagasta iedzīvotāji paši regulēs situāciju, sāka sašķobīt doma, ka varbūt tomēr nevajadzēja atstāt šo gadījumu pašplūsmā. Vēlme atgādināt par savām tiesībām uz pārvietošanos pa sabiedriskiem ceļiem bez nikna suņa klātbūtnes sevišķi uzplaiksnīja, kad uzzināju, ka suņa saimnieci pašu stipri nobiedējis un gandrīz vai sakodis kādas citas kaimiņienes suns. „Tā [kaimiņiene] esot ceļos kritusi un lūgusies“, tā A mājas saimnieks. Tāpat vēlme rīkoties radās novada centra arhīvā, kad, pētot agro neatkarības gadu pagasta padomes protokolus, nejauši uzgāju rīkojumu, ka „visi suņi, kuri atrodas ārpus saviem pagalmiem bez siksnas vai uzraudzības, uzskatāmi par klaiņojošiem suņiem un var tikt iznīcīnāti.“ Varbūt tieši ar sevis aizstāvēšanu es labāk iekļautos pagasta dzīvē, kur strīdi par zemes robežām vai kādām sadzīviskām lietām ir ikdienas sastāvdaļa? 2011. gada 30. jūnijā