Rūpes par re-emigrāciju kā vardarbība

Rūpes par re-emigrāciju kā vardarbība

Klāvs Sedlenieks  Antropologs Džeimss Skots savā grāmatā “Vājo ieroči” (Weapons of the Weak) apraksta, kādā veidā cilvēki, kuriem visā visumā nav nekādas teikšanas vai politiskās varas tomēr spēj protestēt un cīnīties pretī. Liela spēka priekšā bieži vien nav izdevīgi izrādīt atklātu protestu. Zemnieki tāpēc nereti ir izpelnījušies nievas, jo viņi it kā uzkrājot dusmas un tad ļaujot tām vaļu kādā kārtējā dumpī. Šādi dumpji pret nomācošo un ekspluatējošo centrālo varu pirmsindustriālās un industriālās valstīs ir notikuši ik pa brīdim. Tomēr tik pat regulāri un ar aptuveni konstantu asiņainumu tie ir tikuši apspiesti. Līdz ar to zemnieku un citu vājo grupu dumpju efektivitāte ir bijusi visai neliela. Tāpēc, kā raksta Skots, vājai grupai, kurai nav cerību galīgi un pilnīgi sagraut savu apspiedēju ir samērā neracionāli atklāti sacelties pret pastāvošo varu. Viss, ko viņi var iegūt, ir nāve, ciešanas un iepriekšējā smagā režīma atgriešanās. Tāpēc zemnieki un citas grupas, kas nonākušas nepārvaramas, bet naidīgas un ekspluatējošas varas priekšā nereti izvēlas citus protesta veidus – daudz nemanāmākus, bet bieži vien daudz bīstamākus pastāvošajai varai.
 
Izmanotie paņēmieni ir saistīti ar dažāda veida sabotāžām, pavēļu ignorēšanu, nelikšanos ne zinis par to, ko saka priekšniecība vai kāds valsts pārstāvis vai arī vienkārša aizmukšana no konflikta situācijas. Smiešanās par tiem, kas ir pie varas, viņu dažāda aizmuguriska aprunāšana un noniecināšana ir viens no šādiem “vājo ieročiem”. Skots apraksta arī, kā zemnieki ignorē un sabotē pie varas esošo uzdevumus un noteikumus, vienlaikus izliekoties, ka īstenībā viņi ārkārtīgi nopietni pilda to, ko viņiem likts darīt. Citas savas grāmats “Dominēšana un pretošanās māksla” (Domination and the Arts of Resistance) vinjetē Skots citē etiopiešu sakāmvārud “Kad lielskungs iet garām, vieds zemnieks dziļi paklanās un klusu nopiržas.” Dažas lappuses tālāk Skots apraksta situāciju, kad Amerikas dienvidu štatu melnādaino verdzene māca savai meitai, ka vergturiem nemaz nerūp tas, lai vergi pateišām strādātu. Viss, ko viņi vēlas, ir redzēt, ka vergi strādā. Tāpēc nevajag nopūlēties un darīt darbu, ja neviens neskatās. Toties, ja kāds skatās, ir jālien vai no ādas laukā, lai parādītu vergturim vai viņa pārstāvim, ka vergs ir ārkārtīgi centīgs. Līdzīgā veidā Ahils Mbembe raksta par nelielās Togo republikas iedzīvotājiem, kurus vietējā valdošā partija centās piespiest dziedāt partiju slavinošas dziesmas:
 
Tikai nedaudz izmainot intonāciju, tās pašas metaforas varēja nozīmēt dažādas lietas. Tādējādi, izliekoties, ka skandē oficiālos lozungus, ļaudis dziedāja par pēkšņo prezidenta “milzīgā” un “stīvā” falla erekciju, par to, kā tas saglabā savu stāvokli un nonāk kontaktā ar “vagīnas šķidrumiem.”  (Mbembe 2006)
 
Tikmēr partijas līderi klausījās un priecājās, nenojauzdami, ka pavalstnieki, kurus viņi domājās pilnībā kontrolējam, visai atklāti ņirgājas par šo iekārtu.
 
Āfrikas un afroamerikāņu piesaukšanai nevajadzētu maldināt lasītāju, ka runa šeit ir tikai par melnādainajiem, nedz arī vajadzētu ļauties maldīgai stereotipizēšanai. Stāsts ir nevis par kādas tautas vai nācijas, vai cilvēku grupas, vai rases un populācijas iezīmēm, bet gan pret cilvēku universālo spēju atrast izeju it kā bezcerīgos stāvokļos; spēju mainīt pasauli tādā veidā, lai tiktu saglabāta pašcieņa un no tās izrietošā spēja turpināt dzīvi par spīti grūti izmaināmajiem un ekspluatējošajiem asptākļiem. Tie lasītāji, kas atceras pagājušā gadsimta vidū pastāvējušo PSRS komunistisko režīmu, iespējams saskatīs paralēles starp to, ko darīja vienkāršais padomju pilsonis un manis iepriekš aprakstītajiem piemēriem. Tā, anekdošu izplatība bija lielā mērā saistīta ar vēlmi mazināt nospiedošā padomju aparāta ietekmi, to pavelkot uz zoba. Arī citas parādības, kas padomju nomenklatūrai ne visai patika (kā, piemēram, blata sistēma, darbavietas resursu izmantošana privātām vajadzībām un galu galā vienkārša slinkošana padomju rūpnīcā) no šīs teorijas viedokļa var tikt interpretēta kā pretošanās režīmam. Līdzīgi Skota aprakstītajai melnādainajai verdzenei, arī latviešu mātes Padomju Savienībā saviem dēliem un meitām varēja stāstīt, ka galvenais ir čakli izrādīties skolā, valkāt sarkanu kaklautu, teikt kaismīgas runas, bet to jādara tikai tad, kad kāds redz. Ja neredz, tad nav nekādas īpašas vajadzības censties. Prakse rādīja, ka tad, kad neredz, varēja arī kādu anekdoti izstāstīt un pasmieties par Brežņeva vai kāda cita augstu stāvoša komunista iespējamajām izdarībām.
 
Padomju savienībā pastāvēja arī cits veids, kā padarīt visu propagandas mašīnu par pilnīgi nejēdzīgu – tas izpaudās pastāvošās iekārtas ignorēšanā, par ko raksta, piemēram, antropologs Aleksejs Jurčaks. Tomēr, kā norāda Dace Dzenovska savā grāmatā Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos (par šo vērtīgo grāmatu vēl izteikšos turpmāk)  (Dzenovska 2012), traktējot šādu uzvedību kā pretošanos, ir jārīkojas uzmanīgi. Diez vai var runāt par īstu pretošanos, ja paši “pretošanās kustības dalībnieki” savas darbības nemaz neuzskata par pretošanos, bet gan par pavisam parastu un visai pieticīgu dzīvi. Līdzīgi arī Ahils Mbembe raksta, ka šāda ignorēšana nebūt nav tieši saistāma ar vēlmi iedragāt pastāvošo varu. Tomēr tā norāda uz varas nespēju savos pilsoņos izsaukt jūsmu, vienlaikus nopietni apdraudot varas stabilitāti.
 
Kādā nesen publicētā rakstā es aplūkoju šādas darbības Latvijas laukos, kur valsts varas klātbūtne ne tikai ir ārkārtīgi tāla un maz ticama, bet kur laucinieki izvēlas pēc iespējas ignorēt visu, kas saistīts ar valsts darbībām (Sedlenieks 2012). Šīs vietas es rakstā saucu par valsts kabatām, t.i., vietām, kurās sākumā valsts klātbūtne šķiet pastāv, bet, paskatoties tuvāk, neko tādu neredzam. Etiopiešu pretošanos izvēlas ne tikai laucinieki, bet arī pilsētas iedzīvotāji. Tā, piemēram, viena no manām antropoloģijas studentēm nesen vēlējās papētīt, kādā veidā krievu skolēni īsteno bilingvālo apmācību. Bijām domājuši, ka tur varēs novērot šo to interesantu – kā notiek kaulēšanās (antropologu literatūrā bieži sastopams termins – negotiation) starp latvisko un krievisko, oficiālo un pierasto. Pēc nedēļas studente bija atpakaļ, vīlusies un noskumusi. Teica, ka jāmaina tēma. Izrādījās, ka nav, ko novērot – skolēni un skolotāji visās stundās, kurās it kā jārunā latviski, mierīgi turpina runāt krieviski. Nekādas kaulēšanās, nekādu kompromisu. Par spīti likumiem un apmierinātībai par krievu skolu reformas gaitu, izrādās, ka skolēnus tas īpaši neietekmē, ja vien viņi paši to nevēlas. Tāpēc arī turpina dziļi klanīties, klusībā darot ko citu.
 
Tomēr visvienkāršākais un bieži vien visefektīvākais veids, kādā pretoties pārspēkam, ir tam nemaz nepretoties, proti – bēgšana. Bēgšanu ir grūti uzskatīt par pretošanos, jo šis jēdziens satur zināmu cīņas un pretnostatījuma elementu. Tomēr no procesa viedokļa bēgšana ir ļoti efektīvs līdzeklis. Armijai, no kuras ir dezertējis pietiekoši liels skaits kareivju, nemaz nav jāstājas pretim ienaidniekam, lai tā jau būtu zaudējusi. Varu ģenerālim nenodrošina tikai likumi vai viņa spēja piespiest kareivjus pakļauties. Lai ģenerālim būtu vara, ir nepieciešami arī kareivji. Tas pats attiecas uz valstīm. Ja tās zaudē iedzīvotājus, tad to vara sašļūk un ar laiku var zust pilnībā. Tāpēc viens no valstu pastāvēšanas priekšnosacījumiem visos laikos, kopš valstis ir pastāvējušas, ir bijis nodrošināties, lai tajās būtu pietiekoši liels skaits pilsoņu.
 
Bēgšana ir klasisks vājo ierocis. Kā raksta Džeimss Skots, “Civiliedzīvotāji cenšas aizmukt. Pirmie starp bēgļiem ir visnabadzīgākie, tie, kuri nevar atpirkties no piespiedu darba vai nevar sagādāt tik daudz graudu un nodokļus, cik valsts no viņiem mēģina izspiest”  (Scott 2009: 94). Jo mazāk šādam pilsonim ir dažādu veidu varas līdzekļu, jo lielāka iespēja, ka viņš vai viņa mēģinās vienkārši aizmukt.
 
Šāda perspektīva palīdz mums citādi paskatīties uz emigrācijas jautājumiem mūsdienu Latvijā. Šā gada novembrī piedalījos kādā sanāksmē Kurzemes pusē. Tur cita starpā es pieminēju šo ideju par bēgšanu kā vājo cilvēku ieroci. Kāds no klātesošajiem, īsts kurzemnieks, drukns un pamatīgs, cēlās kājās, lai protestētu. Viņa dēls arī esot Anglijā un viņš nu nekādi nevarot teikt, ka dēls būtu aizbraucis tāpēc, ka būtu vājš vai nespēcīgs. Viņš nav vienīgais, kas šādi domā. Kā raksts Dace Dzenovska, daudzi Latvijas iedzīvotāji, kuru draugi, radi un paziņas ir devušies uz ārzemēm, uzlūko šo soli kā sava veida spēka apliecinājumu. Ne kurš katrs ir spējīgs uzņemties kaut ko tādu un ne katram pietiek spēka izturēt grūtības, ar kurām nenovēršami nākas sastapties svešumā. Arī mani pētījumi Latvijas laukos liecina par to pašu – emigrācija tiek uzskatīta par zināmu veiksmi un spēju pierādījumu. Tomēr sakot, ka bēgšana ir vājo ierocis, es nerunāju par individuālu vājumu vai bezspēcību. Tas vājums, par ko es runāju, neizriet nedz no cilvēka fiziskām, nedz garīgām spējām, bet gan no vispārēja, varētu pat teikt, šķiriska stāvokļa. Vājums šajā ziņā ir bezspēcība dažādu sociālu, ekonomisku un politisku struktūru vai principu priekšā: tas ir vājums saskaroties ar bezdarbu, ar perspektīvas trūkumu, ar politisku strupceļu un citām problēmām, kuru risināšana ir pāri šo cilvēku kā grupas pārstāvju spējām.
 
Aizbēgšanai ir arī otra puse, kas man šoreiz šķiet vēl interesantāka, proti, retorika par atgriešanos. Pirms gadiem pieciem, kad biju uzaicināts moderēt kādu darba grupu, kurā tika spriests par to, kādā veidā panākt īrijiešu atgriešanos Latvijā, šokēju klātesošos, mudinot viņus padomāt, kam īsti un kāpēc ir vajadzīga atgriešanās. Toreiz tāpat, kā patlaban šis jautājums ir nepatīkams. Tas tādēļ, ka atbilde diezgan skaidri parāda, ka atgriešanās ir vajadzīga nevis tiem, kas ir aizbraukuši, bet gan tiem, kas ir palikuši. Retorkā par aizbraucēju atgriešanu Latvijā visai nemanāmi, bet uzstājīgi skan ekspluatācijas nots. Tā izpaužas vairākos līmeņos: valsts (kā pārvaldes mehānisma), nacionālajā (kā kopienas) un individuālajā līmenī.
 
Dace Dzenovska savā grāmatā bagātīgi citē dažādu Latvijas iedzīvotāju teikto attiecībā uz aizbraucējiem. Kāds lauku pašvaldības vadītājs saka: “Drīz mums te pietrūks asiņu, ar ko atjaunot tautu pilsētās;” 2012. gadā ES Mājā tiek rīkota diskusija “Vai mēs izmirstam?”; demogrāfs Pēteris Zvidriņš saka: “Bet mūs jau patiesībā interesē latviešu izdzīvošanas jautājums”; Latgales novada domes priekšsēdētāja ir neizpratnē: “Kāpēc mums jāmāca cilvēki, kuri pēc tam brauks prom?”, bet Kurzemes novada domes priekšsēdētājs atzīst “Vienīgi patriotisms un ekonomika var mūs glābt.” Daces Dzenovskas informante Inta visu rezumē “Mēs izmirstam, mēs lēnām mirstam.”
 
Pievērsiet uzmanību vārdam mēs, kas ir katrā no šiem citātiem. Kas ir šie mēs? Man grūti būt pilnībā pārliecinātam, bet domāju, ka daudz nekļūdīšos, ja teikšu, ka mēs šeit reprezentē palicējus – tos, kas nav vēl aizbraukuši, tos, kas vienu vai citu iemeslu dēļ ir (pagaidām) palikuši Latvijā. Iespējams, ka šie mēs katra runātāja uzskatos būtu mazliet citādi – varbūt vienā gadījumā viņi domā ģimeni, citā pagastu, vēl citā – visu Latviju kopumā. Jebkurā gadījumā neizskatās, ka šeit būtu runa par aizbraucējiem. Tie, kas ir aizbraukuši, reti pauž savu sašutumu par Latvijas tukšošanos, par skolām, kurās vairs neskan viņu bērnu balsis, par autobusu maršrutiem, kuri viņus vairs neapkalpo un tāpēc tiek slēgti, viņus pat īpaši neuztrauc tas, ka vietējo slimnīcu drīz slēgs, jo pacientus vienkāršāk un lētāk ir nogādāt kādā 100 kilometrus attālā ārstniecības iestādē. Uztraukums par aizbraukšanu piederas palicējiem.
 
Aizbraukšana ir vājo ierocis un aizbraukšana ir arī vājuma indikators. Ja tā, tad neaizbraukšana var būt (bet ne vienmēr ir) stipruma, varas indikators. Skaidrs, ka ir cilvēki, kuri ir tik ļoti zemu visādās dzīves hierarhijās, ka viņi nekur pat vairs aizbraukt nevar. Viņiem atliek vien nodzerties līdz nāvei vai gaidīt, kad kaulainā arī bez alkohola lēni pieklauvēs pie gultasgala. Tomēr lielākā daļa, tie, kuri savā runā lieto vārdu mēs, ar savu pastāvēšanu vien jau norāda uz varas pozīcijām. Šī vara ir saistīta vai nu ar darbu (kā man teica kāds Latgales pagasta pārvaldes darbinieks “mums jau te ir diezgan labi ar darbiem – mums ir gan skola, gan katlumāja”), vai ar īpašumiem, kas nes kaut kādu peļņu. Iespējams, ka vara ir gan vienā, gan otrā veidā un vēl apvenota ar politisku varu (daļa no tiem, kas citātos saka mēs, ir pagasta pārvalžu vai pašvaldību pārstāvji).
 
Tomēr varas attiecības neizriet tikai no īpašumtiecībām vai spējas atrast darbu. Kā to norādījis ne viens vien īpašuma būtību meklējošs pētnieks – dažās sabiedrībās (tai skaitā mūsu) cilvēkiem labpatīkas izlikties, ka starp viņiem un lietām pastāv kaut kādas attiecības, kaut patiesībā attiecības var būt vienīgi starp cilvēkiem. Tāpēc arī varas attiecības veidojas tikai kontekstā ar citiem cilvēkiem un tikai citu cilvēku klātbūtnē. Šajā faktā arī slēpjas iemesls, kāpēc tie, kas saka mēs, uztraucas par aizbraukšanas faktu. Lai vai kāda ir tā vara, kuras dēļ Latvijas iedzīvotāji var atļauties neaizbraukt projām, šo varu nopietni apdraud ikviens aizbraucējs.
 
Palicēji reizēm izjūt fizisku nelabumu, viņu jūtas ir tādas, ko ir gūti aprakstīt vārdiem. Dace Dzenovska apraksta šo sajūtu ar afekta jēdziena palīdzību (“Pasaules uztveršana, izmantojot afektu, savieno sociālās nogulsnes ar iemiesoto uztveri, neatšķirot prātu no ķermeņa vai saprātu no emocijas”  (Dzenovska 2012: 113)). Šādi, afektīvi sastopoties ar lauku iztukšošanos, cilvēki nereti sajūt pat ķermenisku nelabumu. Tā, piemēram, Daces informante Agita, kura pati dzīvo urbanizētā ciemata centrā, nokļūst iztukšotā sādžā, kura kādreiz bijusi dzīvības pilna, saka “man pilnīgi slikti palika”. Kāda rīdziniece braukusi caur Vidzemi un redzējusi, kā pamestās mājās “kārkli nāk pa logu iekšā”, kas viņu acīmredzami satraucis. Arī Dace pati, kopā ar savu informanti Intu apstaigā tukšās Latgales sādžas un sajūt, “ka ciems lēni mirst kopā ar vecajiem, viņu mājām un viņu dārziem”. Tomēr šī ir palicēju perspektīva, mūsu perspektīva. Mirst palikušais ciemats. Tā bijušie iedzīvotāji tagad dzīvo Īrijā un Anglijā vai Norvēģijā, vai Rīgā un nav ne tuvu miršanai. No viņu viedokļa tā ir drīzāk attīstība, solis uz priekšu, bet ciemats ir nekas vairāk kā no pleciem nomesta pagātne. Nekas vairāk, kā bērnudārzs, kurā kādreiz gājām, kā bikšeles, kuras mums bija tik mīļas, kad mums bija trīs gadi, bet tagad jau sen saplīsušas izbalējušas, palikušas par mazu pat mūsu bērniem un tāpēc nonākušas atkritumu kastē. Pašām bikšelēm, protams, viss izskatās citādi.
 
Tomēr būtiskāka par šīs pamestības sajūtu man šķiet šī afekta varas perspektīva. Cilvēki, kuri uztraucas par Latvijas iztukšošanos vai izmiršanu, par kārkliem, kas nāk pa logu iekšā, visbiežāk paši nav saistīti ar aizbraucējiem – tie ir rīdzinieki, kas brauc caur Vidzemi, tie ir Jelgavnieki Latgalē, tie ir centra daudzstāvu ēku iedzīvotāji nomales sādžā. Kāpēc gan viņiem būtu jāuztraucas par šo attālo vietu “miršanu”? Viņi paši tajās nekad nevēlētos dzīvot. Daļēji tas, protams, ir tāpēc, ka ir vienkārši sentimentāli žēl. Tomēr daļēji tā ir arī varas pozīcijā esošā cilvēka bezspēcīgais izmisums par to, ka sāk izirt varas pamati. Vara, spēja būt sabiedrības hierarhijā mazliet augstāk nekā pārējie, ir mūsu sabiedrībai samērā raksturīga iezīme. Tā padara mūsu dzīvi komfrotablu. Ja man ir mazliet vairāk nekā kaimiņam, es dzīvoju labi. Tomēr, lai šo sajūtu varētu izbaudīt, nepieciēšams šis kaimiņš. Kaimiņa aizbraukšana norāda uz viņa bezspēcību šajā sacensībā par varu Latvijā, bet sadragā arī palicēju varas pozīcijas. Tieši palicējiem būs jāsamierinās ar slēgtajām skolām, ar sliktajiem ceļiem, ar saīsinātajiem sabiedriskā transporta maršrutiem.
 
Dace Dzenovska savā grāmatā šo situāciju lieliski ilustrē, aprakstot, kādu sarunu ar vietējo uzņēmēju, kurš pieradis maksāt strādniekiem tikai tik daudz, lai nebūtu jābadojas, ir izbrīnīts un dusmīgs par to, ka cilvēki vēlas pārcelties uz dzīvi kaut kur citur. Šāda attieksme raksturo ne tikai konkrēto gadījumu, bet gan veselu bizenesa pasauli. Šajā pasaulē no vienas puses ir pieņemts žēloties par darbaspēka trūkumu, bet no otras puses nav nepieciešamās vēlmes vai prasmes maksāt strādniekiem tādu algu, lai viņi vēlētos palikt Latvijā. Uzņēmēji sajūt šo varas pamatu izslīdēšanu ļoti tieši un ātri, citi – mazliet vēlāk.
 
Šādu apsvērumu gaismā Ekonomikas ministrijas un Nacionālā attīstības plāna 2020 idejas par pasākumiem, kas veicami, lai panāktu cilvēku atgriešanos mājās, šķiet savtīgas un ekspluatējoās. Ir diezgan skaidrs, ka šie plāni netiek veidoti, lai nodrošinātu labāku dzīvi emigrācijā dzīvojošajiem, nedz arī tās ir rūpes par viņu nākotni tuvākajā vai tālākajā perspektīvā. Viņi tiek aicināti atpakaļ, lai mums būtu labāk, lai mūsu rūpnīcās būtu strādnieki. Lai gan šeit nav darba vietu un nav naudas, ko atbraucējiem maksāt, mums ir būtiski, lai šeit būtu kāda masa cilvēku, uz kuru fona mēs jutīsimies labi, jo mums būs vairāk. Vislabāk, protams, būtu, ja cilvēkus izdotos aizgādāt ne tikai atpakaļ uz Latviju (lasi – Rīgu), bet nometināt viņus atpakaļ viņu pussabrukušajā sādžā. Tad mēs varētu braukt uz turieni, lai izbaudītu etnogrāfisko katrarsi, vienlaikus mazliet pažēlojot nošmulēto un noplīsušo bērniņu sērīgās dienas.
 
Lai izprastu šo varas attiecību būtību, ir jāsaredz, ka ikdienas dzīvē nav tādas vienības kā tauta, nācija vai valsts, bet ir tikai ļoti kompleksas un ikdienas situācijās iedarinātas savstarpējas attiecības. Nācijas un valsts retorikā nācija ir viena liela ģimene, kuras iekšienē valda saskaņa un vienlīdzība. Tomēr ikdienas dzīvē tā nav. Šeit dažnedažādas varas attiecības ir savijušās grūti atšķetināmā kamolā. Tieši šajā reālās dzīves struktūrā arī pastāv varas attiecības, par kurām es runāju.
 
Aizbraucēji un atbraucēji, tautieši klaidā, ekonomiskie bēgļi – lai vai kā viņus nosauktu, šajā manis aprakstītajā ekspluatācijas situācijā viņi netiek uzskatīti par cilvēkiem. Viņi tiek uztverti par masu, par potenciāliem sādžu iedzīvotājiem, par nodokļu maksātājiem, bēbīšu ražošanas mašīnām, etnogrāfiskā dzīvesveida uzturētājiem, vai par zemu apmaksātiem strādniekiem. Neviens no šiem apzīmējumiem nav uzskatāms par tādu, kas apraksta cilvēcīgās esības komplekso dabu. Diemžēl tieši šāds, varas pozīcijās (pagaidām) droši sēdošo palicēju savtīgi izmantots, ir “cilvēks”, kurš patlaban gozējas dažādu plānošanas dokumentu rindās. Gluži kā indiešu uzskatos par karmu, kuru var uzlabot tikai tad, ja dod bez mazākās domas par ieguvumu (karmas uzlabošanos), iespējams, arī reemigrācija sāksies tad, kad rūpes par viņiem tiks īstenotas bez nemitīgas un klajas kalkulēšanas par mūsu ieguvumiem.
 
Pieminētā literatūra
 
Dzenovska, D. (2012). Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos: starp zudušām un iespējamām nākotnēm. Turība, Rīga.
 
Mbembe, A. (2006 ). The Banality of Power and the Aesthetics of Vulgarity in the Postcolony, krājumā A Sharma & A Gupta (red.), The Anthropology of State. A Reader, Blackwell Publishing, Oxford, 381-400.
 
Scott, J.C. (2009). The art of not being governed: an anarchist history of upland Southeast Asia. Yale University Press, New Haven.
 
Sedlenieks, K. (2012 ). Dzīve valsts kabatās. Apzināta izvairīšanās no valsts kā izdzīvošanas (attīstības) stratēģija Latvijas laukos, krājumā A Cimdiņa & I Raubiško (red.), Dzīve, attīstība, labbūtība Latvijas Laukos, Zinātne, Rīga. 2012. gada 28. decembrī