Akadēmiskais centrs
Latviešu ģeolingvistikas etīdes
Monogrāfija "LATVIEŠU ĢEOLINGVISTIKAS ETĪDES"
Trumpa, Edmunds. (2012) Latviešu ģeolingvistikas etīdes. Rīga: Apgāds Zinātne, 255 lpp., 16 kartes.Pilns teksts (PDF)
“Latviešu ģeolingvistikas etīdēs” tiek pētīta ar ģeolingvistiku jeb areālo lingvistiku saistīta izlokšņu, administratīvi teritoriālo un draudžu robežu problemātika. Trīs grāmatas nodaļās jeb etīdēs ir skarti diezgan atšķirīgi ģeolingvistiskās izpētes aspekti: pirmkārt, tiek piedāvāti jauni fakti par latviešu areālo pētījumu sākumposmu (tiek salīdzinātas pirmās A. Bīlenšteina veidotās latviešu dialektu kartes), otrkārt, uz kultūrvēstures dotumu fona kritiski aplūkota izloksnes koncepcija (aprakstītas administratīvi teritoriālo vienību un draudžu robežu izmaiņas Rietumlatgalē, kas varēja ietekmēt izlokšņu robežas), treškārt, balstoties uz jaunāko dialektu materiālu, piedāvājot jaunus tā klasificēšanas veidus un metodes, Daugavas labajā krastā tiek precizēta viena no galvenajām robežlīnijām, kas šķir augšzemnieku dialekta sēliskās un latgaliskās izloksnes – kāpjošās un lauztās zilbes intonācijas izoglosa. Grāmatai pievienotas 16 krāsainas kartes.
Saturs
Priekšvārds
1. LATVIEŠU ĢEOLINGVISTIKAS PĒTĪJUMU SĀKUMI. KARTE DES LETTISCHEN SPRACHGEBIETS (1881) – PIRMĀ LATVIEŠU VALODAS DIALEKTU KARTE
1.1. Augusta Bīlenšteina devums latviešu valodas dialektu pētniecībā
1.2. „Aizmirstais“ A. Bīlenšteina darba fragments J. Dēringa rakstā
1.3. Latviešu valodas dialektu izplatība saskaņā ar A. Bīlenšteina 1863.–1864. gada gramatiku (sākotnējais skatījums)
1.4. 1881. gada kartes raksturojums
1.5. Latviešu valodas dialektu izplatība saskaņā ar 1881. gada karti
1.5.1. Vidus dialekts
1.5.2. Tāmiskais dialekts
1.5.3. Augšzemnieku dialekts
1.6. „Vistīrākās latviešu valodas“ areāls un tā laikmeta zilbes intonāciju pētniecības fons
1.7. 1881. gada dialektu robežu atbilstība 1892. gada atlanta izoglosām
1.8. 1881. gada karte – A. Bīlenšteina lingvistiskās izaugsmes lieciniece.
1.9. Secinājumi
2. PĀRDOMAS PAR IZLOKŠŅU, ADMINISTRATĪVI TERITORIĀLO VIENĪBU UN DRAUDŽU ROBEŽĀM RIETUMLATGALĒ
2.1. Divas latviešu valodas kartografēšanas tradīcijas: precizitātes aspekts
2.1.1. Īss ieskats karšu veidošanas specifikā
2.1.2. Kartografēšanas paņēmienu priekšrocības un nepilnības
2.2. Izlokšņu tīklojums kā vēsturiskā nejaušība
2.3. Nepieciešamība pārbaudīt tradicionālās interpretācijas. Daži piemēri
2.3.1. Līvānu436 izloksnes daļu piederība izlokšņu grupām
2.3.2. Atašienes432 izloksnes vieta dialektu klasifikācijā
2.3.3. Izlokšņu areālu precizēšana ar kultūrvēsturiskajām izoglosām
2.4. Meklējot kultūrvēsturiskās izoglosas: administratīvi teritoriālais aspekts
2.4.1. Starpdisciplinārā skatījuma lietderība
2.4.2. Izloksnes (1939. gada pagasti) un mūsdienu administratīvi teritoriālais iedalījums
2.4.3. 1784. gada teritoriju apraksti, 1906. gada apdzīvoto vietu saraksts un J. Endzelīna 1925. gada „Latvijas vietu vārdi“
2.5. Meklējot kultūrvēsturiskās izoglosas: draudžu vēstures aspekts
2.6. Dažas idejas par izlokšņu daļu kultūrvēsturisko analīzi
2.7. Secinājumi
3. KĀPJOŠĀS UN LAUZTĀS ZILBES INTONĀCIJAS IZOGLOSAS POSMS DAUGAVAS LABAJĀ KRASTĀ
3.1. Izoglosas un izlokšņu grupu atveide kartogrāfijas avotos
3.2. Izoglosas noteikšanas problēmas un to vispārīgie metodoloģiskie jautājumi
3.2.1. Dažas vispārīgas piezīmes
3.2.2. Pētījuma areāls
3.2.3. Pētāmo vietu tīkls
3.2.4. Teicēju grupas
3.2.5. Dažas sociolingvistiskas piezīmes
3.2.6. Zilbes intonāciju anketas ieraksta procedūra
3.2.7. Citi materiāla iegūšanas veidi un datubāze
3.3. Pētījuma rezultāti un to interpretācija
3.3.1. Minimālo pāru tabula un zilbes intonāciju izplatības kartes
3.3.2. Kāpjošās un lauztās zilbes intonācijas areāli izloksnēs
3.3.2.1. Līvāni436, Nīcgale444, Kalupe445, Rudzāti437
3.3.2.2. Atašiene432, Medņi430. Daži izlokšņu grupu klasificēšanas aspekti
3.3.2.3. Barkava425, Mētriena429, Saikava424, Meirāni421, Lubāna417
3.3.2.4. Rugāji475, Vecgulbene404, Jaungulbene410, Galgauska400, Aduliena408, Dzelzava409, Tirza399, Lizums397
3.3.3. Zilbes intonācijas teicēju uztverē
3.3.4. Zilbju relatīvā kvantitāte kā būtisks kāpjošās un lauztās intonācijas izoglosas rādītājs
3.4. Secinājumi
Literatūra
Summary