Akadēmiskais centrs
Latvijas lauku kultūrvides (un vides) pārmaiņas – vai tikai uz ļaunu?
Cīņa ar mītiem
Viens no izplatītākajiem mītiem ir tas, ka «vislabākais veids, kā aizsargāt dabu vai dabisko un līdz ar to bioloģisko daudzveidību, ir minimizēt vai vislabāk pilnībā izslēgt cilvēku un tā darbību no attiecīgās vides», rakstu krājumā Akadēmiskā dzīve rakstīja pētnieks, kurš intervijās ar Latvijas lauku iedzīvotājiem pārliecinājās par pretējo. «Pētījuma rezultātā apstiprinājās mana nojauta par to, ka vides problēmas Latvijas laukos lielākoties ir saistītas nevis ar pārmērīgu resursu ekspluatāciju, bet tieši otrādi – ar to neizmantošanu,» atklāj Ivars Pavasars, kurš noskaidroja, ka cilvēki par vides problēmām uzskata sagruvušas ēkas – fermas vai mājas – un aizaugušas zemes, kas var tikt iekļautas ainavas degradācijas kategorijā, bebru dambjus un bojātas un pamestas meliorācijas sistēmas, kā rezultātā ūdenim nav kur noplūst un notiek zemes pārpurvošanās. «Vārdu sakot, tādas lietas, kas rodas no saimnieciskās bezdarbības un kas ir pretstatā tam, kas notiek Centrāleiropā,» norāda vides zinātnieks un piebilst, ka tur katrs jauns ceļš, katra jauna rūpnīca liek uzdot jautājumu par to, kā nosargāt dabu. «Dānijā viens vai divi metri ir jāatstāj zālīte starp ceļu un lauku, kur dzīvot kukaiņiem,» piemēru min Ivars Pavasars.
Savā pētījumā viņš apgāž vēl vienu mītu – mītu par Latvijas mežu izciršanu. «Mežu paliek arvien vairāk,» norāda pētnieks, kurš uzskata, ka tas iesakņojies to cilvēku mutvārdu daiļradē, kuri ir piedzīvojuši savā apkārtnē tādu gadījumu, ka Latvijas valsts meži uztaisa desmit hektāru lielu kailcirti, kas izmaina vidi, un cilvēks ir neapmierināts: «Izcērt mežu!» Savukārt statistikas dati liecina, ka kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem meža platības Latvijā ir pastāvīgi palielinājušās. «Mežs aug mājā iekšā,» vides zinātnieks citē vienu no saviem sarunbiedriem, atsaucot atmiņā Imanta Ziedoņa Zaļo pasaku un apstiprinot, ka mežu patiesībā kļūst arvien vairāk – gan izaugot tam stihiski, gan cilvēkiem apzināti transformējot zemes. «Varbūt tas ir labāk – iestādīt mežu, jo tad tu iestādi noteiktu kultūru vai divas, nekā pašplūsmā palaist pļavu, kas aizaug ar līkiem bērziem,» pārdomās iegrimst Ivars Pavasars un piebilst, ka Latvijā mežu ir ļoti grūti pārvērst par kaut ko citu – pļavu, aramzemi vai būvlaukumu –, jo tā ir gan sarežģīta procedūra, gan diezgan lieli izdevumi. «Mežs ir ļoti aizsargāts,» saka vides zinātnieks.
Ārpus realitātes
«Novērojumi pēdējos piecpadsmit gados rāda, ka zeme netiek tik intensīvi izmantota kā kolhoza laikos. Tādēļ ir tā, ka mēs esam tik bagāti ar dabu, mēs tā augam, ka jūs pat nevarat iedomāties. Dzīvnieku pasaule ir savairojusies apkārt un ir tik nenormāli liela, ka no rīta, izejot no daudzdzīvokļu mājas, priekšā buks ēd vai lauku mājas pagalmā rokas mežacūka. Tad varat iedomāties, ka mēs jau tik pārbagāti no tās vides aizsardzības, ka no tā smokam jau nost,» kāda anonīma pagasta pārvaldes vadītāja teiktais par tā saucamās stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējuma procesu ir ne tikai sitiens pa mītu, bet arī vēl vienas problēmas nosaukšana – nesaskaņas starp oficiālo un reālo. «Oficiālais vides diskurss un politika slikti atbilst situācijas izpratnei laukos,» raksta Ivars Pavasars un Ieteikumos lauku pašvaldībām, valsts institūcijām, politikas veidotājiem iesaka veidot Latvijas dabas un sociāli ekonomiskajiem apstākļiem piemērotu un adaptētu pieeju un praksi vides plānošanā un pārvaldībā, jo salīdzinājumā ar Rietumeiropu pie mums ir cita situācija attiecībā uz ekosistēmas dabiskuma pakāpi. «Rīga ir vienīgā vieta Latvijā, kas līdzinās Eiropai un kur ir jāskatās uz katru zaļumu,» ārpus sava pētījuma interesēm izkāpj Ivars Pavasars un piebilst, ka simt kilometru attālumā no galvaspilsētas viss ir citādi.
Atgriežoties laukos un runājot par vides pārmaiņām, pētnieks nesaskata, ka kaut kas notiktu «uz ļaunu» vai labu. «Viss mainās,» ir visprecīzākais to raksturojums, jo kas tad ir atskaites punkts? «Eglei ir labi, jo egle aug!» vienu no lauksaimniecības zemju marginalizācijas un vēlākas renaturalizācijas ieguvējām nosauc Ivars Pavasars, bet, kas eglei ir labi, tas griezei ir slikti, bet kopumā «Latvijas lauku dabiskums ne tikai nav apdraudēts, bet pat ir sagaidāms tā pieaugums», rakstu krājumā Akadēmiskā dzīve secina vides zinātnieks un norāda, ka būtu labi, ja tajā visā vieta atrastos arī cilvēkiem un viņu saimnieciskajai darbībai.
Krāšņuma zaudēšana
«Latgaliskais sarūk. Mums tas rūp. Un tev?» uz lielformāta plakāta nākotnē varētu «jautāt» latgaliešu grupas Borowa MC solists Aigars Runčis, turot rokā plāksnīti ar uzrakstu «Valoda». Tas rūp arī baltu valodniekam Edmundam Trumpam, kurš 2010. gada vasarā devās uz Latvijas laukiem, lai kopā ar savu kolēģi Annu Stepiņu pētītu dialektu un izlokšņu robežas un to izmaiņas. «Mēs baidījāmies uz turieni braukt, jo nezinājām, kas mūs tur sagaida, bet tad, kad sapratām, ka tur, aiz tā grāvja, runā pavisam citādāk, – tas deva tik daudz spēka!» atceras pētnieks, kura intereses lokā bija teritorija no Rietumlatgales līdz Austrumvidzemei.
Projekta Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes pētījumā Edmunds Trumpa ir nonācis pie vairākiem secinājumiem. Pirmkārt, izloksnes mainās un «mirst stāvot» – zaudē savu krāšņumu, savas īpatnības, nejaucoties ar citām izloksnēm, bet noplūkot literārās valodas ietekmē. Augšzemnieku dialektu veido divdesmit trīsdesmit īpatnību kopums, no kura sarunvalodā izzūd arvien jaunas un jaunas tā nianses. Visilgāk izdzīvo intonācijas, jo cilvēks pats tās nedzird un nevar izskaust. «Ar laiku izzudīs arī tās,» uzskata pētnieks, kuram nav pārāk optimistisks skats uz izlokšņu nākotni. Otrkārt, šī krāšņuma zaudēšana dažādās vietās notiek dažādā ātrumā. «Nevis Latgale nosaka to, ka tiek saglabātas izloksnes, bet gan katoliskie vai luteriskie rajoni,» norāda valodnieks, kurš uzskata, ka «apvidu, kurā runā augšzemnieku dialektā (galvenokārt latgaliskajās izloksnēs), no apvidus, kur šis dialekts ir iznīcis (tiek lietota literārā valoda), šķir katolicisko draudžu robeža».
Luteriskajos rajonos izlokšņu zaudējums ir sācies daudz ātrāk – to ir veicinājis fakts, ka luterticīgajiem Bībeles tulkojumi vienmēr ir bijuši literārajā valodā, turklāt pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados veiktā skolu reforma, kas paredzēja to, ka vispārējā izglītība notiek literārajā valodā, «deva trīskāršu triecienu augšzemnieku dialektam». Luterticīgajos rajonos tajā runā tikai tie, kuri ir dzimuši pagājušā gadsimta divdesmitajos trīsdesmitajos gados, bet katoliciskajos rajonos izloksnes ir saklausāmas vairākās paaudzēs. «Tās saglabāsies par dažām paaudzēm ilgāk,» arī izloksnēm katoliciskajos rajonos Edmunds Trumpa nedod pārāk lielas cerības izdzīvot vairāku iemeslu dēļ: notiek sabiedrības sekularizācija, piedevām ir bijusi ilgstoša izlokšņu nīcināšana skolās un tagad tas tiek darīts arī ģimenēs. «Vecāki savus bērnus nemāca runāt latgaliski un padara viņu acīs izloksnes par otršķirīgām,» piebilst pētnieks, kurš uzskata, ka šīs problēmas risināšanā valsts varētu iesaistīties ne tikai ar vārdiem, bet arī ar reāliem darbiem. Citādi nākotnē tās varēs dzirdēt tikai valodnieka ierakstos, nevis reālajā dzīvē.
Cerību stariņi
Pētnieks kā vienu no pozitīvajām lietām min to, ka patlaban ir aktivizējusies latgaliskā kustība, kuru dalībnieki ir ļoti lieli Latvijas patrioti. Edmundam Trumpam ir sava teorija par tās rašanās iemeslu. «Tas nav pasūtījums,» viņš noraida apgalvojumus par Krievijas ietekmi, «tas ir dabisks process.» Latvija globalizējas pasaules mērogā, Latgale to dara Latvijas mērogā. Pirmskara paaudzei bija ne tikai savs pagasts, bet arī sava draudze, bet mūsdienās robežas ir pārzīmētas un ir vērojama izteiktāka migrācija, kas noved pie tā, ka jaunāko paaudžu cilvēki ir pazaudējuši pagasta identitātes izjūtu, kāda ir vecāko paaudžu pārstāvjiem. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados dzimušie cilvēki uzskata sevi par «vārkaviešiem», «atašieniešiem», «līvāniešiem», kaut arī robežas ir pavisam citas, bet «viņi var parādīt, ka tā ir gājusi pa šo grāvi». Kādreiz pagasts sakrita ar izloksni un viņi runāja vuorkavīšu, atašuonu, leivõnīšu volūdā.
«Viņiem tas vēl ir dzīvs,» par vecāko paaudzi saka pētnieks, bet jaunieši pret to visu ir vienaldzīgi, un viņi sevi identificē nevis ar pagastu, bet ar Latgali, kas ir augstāks līmenis. Baltu valodnieks projekta Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes dalībnieku publikācijā Ieteikumi lauku pašvaldībām, valsts institūcijām, politikas veidotājiem raksta, ka vajadzētu «morāli un finansiāli atbalstīt latgalisko organizāciju un to pārstāvju centienus veicināt latgaliskās tradīcijas saglabāšanu, kopšanu un popularizēšanu». Ir jārūpējas par lokālajām identitātēm, jo tas ir pamats valstiskajai identitātei. Ja mēs to sagrausim, tad mēs būsim kā kuģis, kura peldēšanas virzienu «būs ļoti viegli mainīt politiskās vai ekonomiskās krīzes vējiem».
Vēl viena iespēja izloksnēm izdzīvot ilgāk izkristalizējas no Edmunda Trumpas teikā par ekonomikas un kultūrvides ciešo saikni. «Eksistē priekšstats par to, ka izglītoti cilvēki ir tie, kuri zaudē dialektu,» iesāk pētnieks. Tie cilvēki, kuri aiziet dzīvot uz pilsētu, šo priekšstatu apstiprina, bet tie, kuri paliek laukos, to apgāž, jo «skaistākos izlokšņu paraugus mēs ieguvām tajās vietās, kur cilvēki ekonomiski labi turas, kur ir stipras ģimenes», atklāj baltu valodnieks un apstiprina, ka dialekts ir nevis atpalicības, bet gan labklājības un pašapziņas zīme. «To arī parāda pēdējo gadu pētījumi Šveicē un Vācijā, kur dialektam ir tendence pastiprināties,» zina stāstīt Edmunds Trumpa. Lai arī viņš uzskata, ka augšzemes dialektam draud izzušana, taču aicina darīt visu, lai šo «pacientu» reanimētu, nevis smacētu nost.
Raksts tapis ar ESF projekta „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas” Nr. 2009/0222/1DP/1.1.1.2.0/09/APIA/VIAA/087 atbalstu.
Ilze Auzāne
2012. gada 27. decembrī