Akadēmiskais centrs
Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – vai mazās lauku saimniecības un to apsaimniekotāji Latvijas valstij ir ekonomiski vajadzīgi, vai tie ir tikai Latvijas kultūrvides uzturētāji?
Drošības spilvens
Pētniece norāda, ka līdz šim lauku attīstības politikā līdz galam nav izprasts un novērtēts mazo lauku saimniecību potenciāls lauku dzīves veidošanā un uzturēšanā, jo tās netiek uzskatītas par efektīvām un perspektīvām. Savā pētījumā sociālantropoloģe pārskata šo jautājumu un durvis uz jaunu skatījumu atslēdz ar vārdu «inovācijas». Šis jēdziens netiek saslēgts ar mazajām lauku saimniecībām, atstājot tās lauku attīstības stratēģijas perifērijā – viens no iemesliem, kāpēc tās netiek uzskatītas par inovatīvām, ir saistīts ar šī vārda šauro izpratni valsts politikas dokumentos, kuros tādām mazo lauku saimniecību inovācijām kā cilvēku pēršana pirtī, paipalu audzēšana, cepuru filcēšana un citas netiek piešķirta nekāda vērtība. «Ja mēs ielūkojamies lauku stratēģijās, kā tajās tiek definēta inovācija, tad ir pilnīgi skaidrs, ka mazās lauku saimniecības neiekļausies šajos attīstības uzstādījumos», uzskata Agnese Cimdiņa un piebilst, ka antropologi inovācijas definē daudz plašāk – tā ir jaunu lietu, zināšanu, prakšu izgudrošana un ieviešana dzīvē, nedzirdēti risinājumi esošu vai jaunu problēmu atrisināšanai. «Vecās zināšanas pārvērst jaunā radošā pielietojumā – arī to mēs varam definēt kā inovāciju,» saka pētniece.
Gan antropologi, gan ekonomisti ir vienās domās, ka jebkura uzņēmēja trumpis numur viens ir spēja inovatīvi domāt un rīkoties. Gan lielās, gan mazās lauku saimniecībās ik uz soļa tiek pieņemti dažādi lēmumi, kas atstāj ietekmi uz tālāko darbību, – vienā gadījumā tiek pieņemti lieli lēmumi, apgrozītas lielas naudas summas un apsaimniekotāji uzņemas lielus riskus, turpretim otrā gadījumā viss ir mazs, bet viņiem ir viena priekšrocība attiecībā pret «lielajiem» – iespēja dažādot saimniekošanu, kas viņiem palīdz izdzīvot krīzes apstākļos un padara to par ilgtspējīgu pasākumu. Piemēram, ja vienā saimniecībā audzē zirgus, tējas, bioloģiskos dārzeņus, tad viena nozare var stutēt otru. «Tādā veidā šīs saimniecības var pārvarēt dažādas krīzes un pielāgoties ekonomiskajām svārstībām tirgū, un pārmesties no viena sektora uz citu,» norāda Agnese Cimdiņa, kura uzskata, ka lielās lauku saimniecības ar uzsvaru uz vienu lietu ir mazāk variablas.
Pasaka par vērdiņu
Otrs iemesls, kāpēc mazās lauku saimniecības netiek uzskatītas par inovatīvām, ir tas, ka par tām tiek runāts kā par tradicionālām, bet Agnese Cimdiņa uzskata, ka inovācijas un tradīcijas nav pretstatāmas. Ja skatās no pirts saimniecību aspekta, ļoti labi var redzēt, cik lielā mērā tradīcija ir konstruēta un ka tā nav statiska vienība, ko mēs esam mantojuši no saviem senčiem un kas nav mainījusies. «Mūsdienās pirtis ir vērstas uz pakalpojumu sniegšanu un par tiem tiek prasīta samaksa – un diezgan pamatīga,» uz izmaiņām norāda pētniece. Arī pirtnieka amats kā tāds no jauna ir ienācis mūsdienu ekonomikā.
«Ja mēs ielūkojamies latviešu literatūrā, tad vienīgais darbs, ko man izdevās atrast, kur pirtnieka pakalpojums tiek veikts par samaksu, ir Kārļa Skalbes Pasaka par vērdiņu», smejoties saka Agnese Cimdiņa. Pirts saimniecības uzskatāmi parāda, kā inovatīvais un tradicionālais cieši savijas vienā veselumā, izmantojot daudz jaunu elementu un iedvesmojoties latviešu folklorā, taču neierakstās lauku attīstības stratēģijās, jo tajās inovācijas tiek saistītas ar moderno tehnoloģiju ieviešanu, darbvietu radīšanu un citām lietām. Kas tad pirtīs tiek saražots? «Tas veids, kā rituāls tiek ražots un patērēts, to ļauj pieskaitīt labsajūtas industrijai, pēc kuras ir liels pieprasījums globāli,» atbild pētniece. Lai arī lauku pirtis ir nekomercializēta vide un neizskatās kā lielie spa kompleksi, tajās notiek līdzīgi procesi – cilvēki ir uztvēruši, ka ar tām var pelnīt naudu un ka izjūtu padarīšana par pakalpojumu ir ejoša prece.
Iesakņojies kultūrā
«Antropoloģijā mēs to varētu dēvēt par kultūras ekonomiju, kas ir kultūrā sakņojusies saimniekošanas prakse,» piebilst Agnese Cimdiņa. Tas, kas mazu lauku saimniecību apsaimniekotājiem palīdz izprast tirgu, ir pieredze, kas ir gūta, dzīvojot konkrētā kultūrā, konkrētā vietā, – šīs uzkrātās zināšanas palīdz saskatīt iespējas inovācijām. «Tieši mazās lauku saimniecības, kurās inovācijas rodas, balstoties uz esošajām zināšanām, kas bieži vien ietver tradicionālus elementus, bagātina lauku vidi un sociālekonomisko vitalitāti daudz patīkamākā, ilgtspējīgākā un pieņemamākā veidā nekā kapitāls, kas nāk no ārpuses nereti ar milzīgiem ražošanas kompleksiem, kas šo mazo lauku saimniecību pārstāvjus neapmierina un kas, viņuprāt, nelabvēlīgā virzienā pārmaina vidi Latvijas laukos,» saka antropoloģe Agnese Cimdiņa. Viņa uzskata, ka ir vērts pārlūkot saikni starp ekonomiku un kultūru, ražošanu un dzīvesveidu, efektivitāti un vērtībām, kvantitatīvajiem saimniekošanas kritērijiem un jēgpilnību un ka tie visi būtu integrējami Latvijas lauku ekonomikā.
Spriedze laukos
Modernitātes vēsturē lauki vienmēr ir bijuši pretstatīti pilsētām – atpalicība pret progresu, tradicionālais pret moderno. «Tajā pašā laikā šī tradicionālā vide ir tā, kurā modernais cilvēks smeļas garīgumu, tikumu, vērtības un citas lietas,» saka pētniece Dace Dzenovska. Sākotnēji Eiropas Savienības lauksaimniecības politika radīja spriedzi laukos, jo, no vienas puses, bija uzstādījums, ka tiem ir jābūt par kultūrvides uzturētājiem, bet, no otras puses, tika izvirzīts mērķis par ekonomisko efektivitāti. Lai īstenotu otro prasību, vajadzēja notikt īpašumu konsolidācijai, kas ir viens no lielākas efektivitātes nosacījumiem.
Projekta Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes pētījumā sociālantropoloģes intereses lokā nonāca vietējo lauku iedzīvotāju konflikts ar lielo lauku saimniecību apsaimniekotājiem. «Gandrīz katrā pagastā, kurā veicu pētniecības darbu, man stāstīja, ka vietējie iedzīvotāji nezina, kam īsti pieder lielās zemes platības. Zemju īpašnieki nav redzēti, uz pagastu tie nenāk, ar vietējiem attiecības neveido. Tikai atsūta vēstuli vai starpniekus, ja ko vajag nokārtot,» savā prezentācijā Aizbraukšana, lauku tukšošanās un nākotnes iespējas atklāj Dace Dzenovska un piebilst, ka šie «neredzamie» cilvēki ir ne tikai ārzemnieki, bet arī latvieši. Šo konfliktu viņa savā darbā apzīmē kā spriedzi starp «vietas vīziju» un «teritorijas vīziju». Pētījuma laikā sociālantropoloģei bija iespēja pabūt abās ierakuma pusēs un uzklausīt gan vienus, gan otrus.
Dzīve kā produkts
Sarunās ar Daci Dzenovsku lielo lauku saimniecību apsaimniekotāji esot uzsvēruši mazo lauku saimniecību neefektivitāti, kurās kaut kas tiek ražots izdzīvošanai vai priekam, savukārt viņi nodarbojoties ar produktīvo lauksaimniecību. «Ja tas nenotiks, tad Latvijas laukos vispār nekas nenotiks,» dzirdēto atstāta pētniece un aizstāv «mazos»: «Ja cilvēks kaut ko veic mazākā mērogā, viņš nav jāuzskata par atpalikušu vai neproduktīvu, jo viņš ne tikai ražo lauksaimniecības produktu, bet arī veido savu dzīvi, un var teikt, ka tas arī ir produkts,» vienā veselumā integrējot ražošanu un tradīciju uzturēšanu un attīstīšanu. Sociālantropoloģe uzskata, ka gan lielās, gan mazās lauku saimniecības var pastāvēt līdzās, taču konfliktu apsaimniekotāju vidū veicina tas, ka viņi viens ar otru nesarunājas un ka viņiem nav kopējas platformas diskusijām.
Daces Dzenovskas novērojumi liecina, ka eksistē divas pilnīgi paralēlas pasaules. Mazo lauku saimniecību apsaimniekotājiem ir vajadzīgs Lauku atbalsta dienests, pašvaldība un kopiena, un viņi vairāk ir integrēti vietējā dzīvē, turpretim lielo lauku saimniecību apsaimniekotājiem tas nav nepieciešams un viņu iesaiste vietējā dzīvē ir minimāla. «Lielie» nepiedalās attīstības plānošanas procesā, jo viņi paši var nokārtot ar savu biznesu saistītas lietas un darbojas ar tādu vērienu, ka viņi ir pāri vietai, kurā viņi strādā, – viņiem neeksistē vieta, viņiem tā ir teritorija. «Viņus neinteresēja dzīvības uzturēšana konkrētās dzīves vietās, bet gan biznesa iespējamība noteiktās teritorijās,» publikācijā Ieteikumi lauku pašvaldībām, valsts institūcijām, politikas veidotājiem raksta pētniece.
Māksla sarunāties
Runājot par iespējamo šī konflikta atšķetināšanu, Dace Dzenovska norāda, ka var sākt ar to, ka lielo lauku saimniecību apsaimniekotājiem būtu jābūt vairāk piesaistītiem vietai un jāpiedalās attīstības plānošanas procesā. «Viņiem ir jāsaprot, ka viņi savu biznesu veic konkrētā vietā, nevis kaut kādā teritorijā, kura ir gandrīz tukša un kurā skraida vēl pāris atlikušu cilvēku, kurus varētu konsolidēt, lai netraucē,» daudzu lielo lauku saimniecību apsaimniekotāju attieksmi atklāj pētniece, kura uzskata, ka nav viena brīnumlīdzekļa, kas varētu atrisināt radušos situāciju.
«Viņiem ir jāsāk sarunāties,» pirmo soli pretī problēmas novēršanai aicina spert sociālantropoloģe, kura savā prezentācijā uzsver to, ka «spriedze starp dažādām dzīves organizēšanas vīzijām ir cieši saistīta gan ar lauku tukšošanos, gan ar aizbraukšanu, tai ir jāmeklē risinājumi, tādi risinājumi, kuri pēc iespējas integrē dažādos lauku iedzīvotājus gan ikdienas dzīvē, gan attīstības plānošanas procesā», bet Ieteikumos Dace Dzenovska aicina izvērtēt kritērijus, pēc kuriem tiek mērīta attīstība, un pārorientēt tās virzību «no tādas, kura tiecas uz makroekonomisku rādītāju uzlabošanu, uz tādu, kura uzsver cilvēka labklājību».
Raksts tapis ar ESF projekta „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas” Nr. 2009/0222/1DP/1.1.1.2.0/09/APIA/VIAA/087 atbalstu.
Ilze Auzāne
2012. gada 27. decembrī