Akadēmiskais centrs
Starpdisciplinaritāte – kas tas par putnu?
Kā mēs zinām, ko mēs zinām
Starpdisciplinārā pētniecības metode tika izmantota arī Eiropas Sociālā fonda projektā Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas, kuram bija vairāki galvenie mērķi. Līdzās virstēmā izteiktajam mērķim izpētīt «Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas» otrs bija starpdisciplinaritāte kā tāda. «Viens no projekta devumiem zinātnei ir tas, ka projekts izmanto starpdisciplināru pieeju lauku vides pētniecībā, vienlaikus iztirzājos, ko īsti šāda pieeja nozīmē,» raksta pētniece Rasma Kārkliņa un jau sarunā aci pret aci piebilst, ka šis ir viens no retajiem projektiem Latvijā, kas to ir mēģinājis īstenot, – kā pāvs, kurš izpleš savu asti un nodemonstrē šādas pētniecības pieejas iespējas.
Trešais projekta Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes mērķis bija cilvēku resursu piesaistīšana zinātnei – trīs gadus ilgušā braucienā pa Latvijas laukiem, izvizinot cilvēkus, kuri ir studējuši ārzemēs. Vienā komandā tika saliedēti desmit pētnieku, kuri pārstāv politoloģijas, antropoloģijas, vides zinātnes, valodniecības un literatūrzinātnes nozares. «Man šķiet, ka tas mums labi izdevās,» ar šī ceļojuma rezultātiem apmierināta ir Rasma Kārkliņa, kura pati ir ieguvusi politoloģijas maģistra un doktora grādus Čikāgas Universitātē. Viņa vērš uzmanību uz to, ka starpdisciplinaritāte ne tikai dod iespēju plašāk atbildēt uz kādu jautājumu, bet arī «pie reizes aplūko epistemoloģisko jautājumu, kā mēs zinām, ko mēs zinām?».
Prakšu mikrolīmenis
Rasmas Kārkliņas teikto apstiprina arī sociālantropoloģe Dace Dzenovska. «Viena no lietām, ka man palīdzēja, bija tā, ka man par savu pētniecību bija jārunā ar cilvēkiem, kuri nav ļoti pazīstami ar manām metodēm – tas palīdzēja pašai noskaidrot, ko un kā darīt, jo viņi uzdeva tādus jautājumus, kas manas nozares pārstāvjiem liekas paši par sevi saprotami,» uzskata pētniece, kura ir ieguvusi doktora grādu sociālajā un kultūras antropoloģijā Kalifornijas Universitātē Bērklijā un maģistra grādu sociālajā teorijā Ņujorkas Universitātē. «Skaidrojumi dod jaunu izpratni gan vaicātājam, gan atbildētājam, jo katrs pētnieks ir spiests vienmēr no jauna pārdomāti formulēt savu pieeju un aizstāvēt tās nozīmīgumu,» piebilst Rasma Kārkliņa.
Runājot par starpdisciplinaritāti ar Daci Dzenovsku, viņa atklāj, ka principā nav vienas formulas, kā tai izpausties, bet pieredze rāda, ka tā vislabāk palīdz tieši pētniecības procesā - projekta Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes laikā viņa kopā ar vides zinātnieku Ivaru Pavasaru veikusi kopīgas lauka darba ekspedīcijas un diskutējusi par datu interpretāciju un secinājumiem. Sociālantropoloģe uzskata, ka starpdisciplinaritātei ir jābūt integrētai prakšu mikrolīmenī. «Tad tas ir efektīvi,» piebilst Dace Dzenovska, kura izsaka pateicību arī pārējiem pētniekiem par «stimulējošām diskusijām».
Šī Eiropas Sociālā fonda projekta sākumā politoloģe Rasma Kārkliņa uzsāka iknedēļas izvērstus seminārus kopējiem pētnieciskiem objektiem un jautājumiem, kuru laikā radušās diskusijas turpinājušās arī elektroniskajā sarakstē. Uz semināriem tikuši aicināti arī citi eksperti un pētnieki – sociologi, ekonomisti, ģeogrāfi u.c.. «Sākumā dažs labs kolēģis bija skeptisks un uzskatīja, ka šie semināri ir laika tērēšana, bet tad visi sāka manīt, cik daudz tie viņiem var dot,» atceras pētniece un norāda, ka trīsdesmit sešu semināru vietā to skaits palielinājies dubultā. «Tā bija mūsu pētnieciskā izšķiršanās, kad mēs redzējām, cik tas ir nozīmīgi,» viņa paskaidro. Tu vari iepazīties ar kolēģu publikācijām, bet «tiešā sauna bieži vien parāda kādu jaunu aspektu, ko tu neesi sapratis».
Metodes izvēle
«Projekts ir brīnišķīgs – mēs strādājam starpdisciplināri, viens no otra daudz ko smeļamies,» sociālantropoloģe Agnese Cimdiņa saka intervijā Mēneša pētnieks: Agnese Cimdiņa un Ieva Raubiško par zinātni, kas paver apvāršņus portālam www.lu.lv. «Piemēram, kolēģi no mums, antropologiem, aizgūst metodes.» Antropologu pieeja ir, balstoties uz ilgstošu lauka darbu, pievērsties cilvēkiem laukos un mēģināt saprast, kas ar viņiem tagad notiek, kā viņi interpretē notiekošo un darbojas šajos «objektīvi diezgan sarežģītajos, grūtajos apstākļos». Savukārt paši pētnieki mēģināja neapjukt starpdisciplinaritātes apstākļos un viena no lietām, ko viņi izdarīja, bija tieši šī metožu saskaņošana un pārņemšana.
Tā kā viņi vēlējās rast atbildes uz pagaidām tikai daļēji izvērtētiem jautājumiem un paraudzīties ar svaigu skatu uz lauku vides attīstību, viņi izvēlējās koncentrēties uz «skatu no apakšas», viena no tādām iespējām ir izmantot dziļās intervijas, līdzdalīgos novērojumus un citas. «Mēs gribējām dzirdēt, ko cilvēki saka, redzēt, kā viņi rīkojas,» izvēli paskaidro politoloģe Rasma Kārkliņa. Par šīs metodes priekšrocībām vienu spilgtu piemēru viņai ir piespēlējis pašas veiktais pētījums, kurā viņa apšaubīja uzskatu par to, ka laukos ir ļoti vāja sabiedrības iesaiste. «Aptaujas ierobežo respondenta atbildi,» saka politoloģe, norādot, ka «skats no augšas» ļauj koncentrēties uz lielāku teritoriju un sociālo grupu vispārējiem raksturojumiem un statistikas mērījumiem, bet neļauj ieraudzīt tuvāk. «Ja pētnieks nāk ar vienu noformulētu teikumu: «Vai jūs esat kādā biedrībā?», tas neder – ir jājautā citādāk.» Māmiņu klubs, pensionāru saiets, teātra pulciņš netiek kvalificēta, kā biedrība, tad vēl ir tādas lietas, kā talkas, kapusvētki, spontāni organizēti labdarības koncerti vai tirdziņi, – skeptiķiem viņa pasniedz veselu aktivitātes pierādījumu buķeti.
Personīgā pieredze
«Manam pētījumam par valodu robežām šis skatījums ļoti palīdzēja,» par starpdisciplinaritāti saka baltu valodnieks Edmunds Trumpa, kura monogrāfijas Latviešu ģeolingvistikas etīdes viena trešā daļa ir uzrakstīta, balstoties tieši uz šo pieeju. Lai arī ar citām nozarēm, kas tika pārstāvētas projektā Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes nav tieša sakara ar valodniecību, bet šī sadarbība pētnieku ir iedrošinājusi izmantot citu nozaru atziņas. Mēģinot noteikt, kur beidzas sēliskais un sākas latgaliskais areāls, viņš izmantoja kultūrvēstures datus. «Atašienes izloksne līdz šim tika uzskatīta, ka tā ir sēliska, bet mani valodas dati rādīja, ka tā ir latgaliska. Lai es nebūtu kā «balta vārna», es izmantoju citus avotus un tie parādīja, ka manas noteiktās robežas sakrīt ar administratīvajām robežām, kādas bija pirms Pirmā pasaules kara un kas uz doto brīdi nav mainījušās,» vienu piemēru min Edmunds Trumpa, kurš piebilst, ka izloksnes mainās citā veidā. Par to var lasīt rakstā Latvijas kultūrvides pārmaiņas – vai tikai uz ļaunu?.
«Tas man palīdzēja apzīmogot iegūtos datus – tas viss kopā viens otru papildina un iet roku rokā,» uzskata baltu valodnieks, kuram šis projekts ir palīdzējis justies brīvāk šādu «nevalodniecīgu» datu izmantošanā. «Es tos neizmantoju tiešā veidā, bet drīzāk var teikt, ka es izmantoju citu nozaru skatījumu uz lietām. Man liekas, ka jebkura īpatnība iet dubultā, un, ja kaut kas ir valodniecībā, tad tam ir jāparādās arī kaut kur citur – jābūt apstiprinājumam,» uzskata pētnieks. «Man likās ļoti aizraujoši, kā lingvists Edmunds Trumpa vāca savus materiālus,» saka sociālantropologs Klāvs Sedlenieks par sava kolēģa pētījuma veikšanu, «es nevaru teikt, ka mans darbs no tā iespaidojās, bet viņš atklāja daudz interesantu lietu». Sociālantropologs uzskata, ka projektā Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes starpdisciplinaritāte vislielāko iespaidu ir atstājusi uz vides zinātnieku Ivaru Pavasaru, kurš vienīgais no viņiem nepārstāvēja sociālās zinātnes.
Bagāža nākamajiem ceļojumiem
«Tas bija ļoti vērtīgi, jo ārpus šāda projekta tam nav laika un ir jākoncentrējas uz savām lietām,» par starpdisciplināro pieeju lauku vides pētniecībā saka Ivars Pavasars, kuram šī bija iespēja izmantot dziļās intervijas metodi un parunāt ar cilvēkiem, kā arī palasīt citu nozaru zinātnisko literatūru par vides lietām, uz kurām ir skatījušies antropologi, sociologi, politologi. Viņš norāda, ka starpdisciplinaritāte viņa pētījumā atspoguļojas gan fona informācijā, gan arī rezultātos. «Es nepētīju bioloģisko daudzveidību kā tādu, bet to, kā cilvēki to uztver,» par iekāpšanu sociālantropoloģijas lauciņā saka vides zinātnieks, «tas nebija viegli, jo tā ir cita nozare, bet tas, ka tas nav viegli, nenozīmē, ka tas nav interesanti».
Ivars Pavasars piekrīt tam, ka starpdisciplinaritāte šobrīd ir modē un ka patlaban zinātnes attīstība virzās kā pa modes skates mēli uz arvien lielāku nozares saplūšanu, bet, kā zināms modei ir ļoti mainīga daba. Kas būs aiz nākamā pagrieziena? «Ej nu sazini!» godīgi atzīst vides zinātnieks, «to ir grūti pateikt, jo no vienas puses tā patlaban ir tāda modes lieta, kas visur tiek prasīta, arī šajā projektā, bet no otras puses – tā ļoti paplašina redzesloku.» Projekta Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes laikā ir savākts tik daudz materiāla, ka neesot iespējams to visu ielikt šī viena projekta ietvaros. «No tiem iknedēļas [izvērstajiem] semināriem ir diezgan daudz materiāla, kas ir ļoti interesants un ko varētu izmantot vēlāk – tas paliek bagāžā,» norāda vides zinātnieks Ivars Pavasars un ir gatavs iesaistīties vēl kādā starpdisciplinārā projektā, bet pēc kāda laika viņam gribētos atgriezties savā lauciņā. «Kaut kam ir jābūt pamatā,» piebilst pētnieks. Pēc viņa teiktā var secināt, ka starpdisciplinaritātei zinātnes attīstības ceļā būs paisumu un bēgumu cikliskais raksturs. Interesantu, kādu dziesmu tā dziedās jau 2013. gada pavasara/vasaras sezonā?
Raksts tapis ar ESF projekta „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas” Nr. 2009/0222/1DP/1.1.1.2.0/09/APIA/VIAA/087 atbalstu.
Ilze Auzāne
2012. gada 27. decembrī