Akadēmiskais centrs
Vai «Īrija» ir Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģija?
Virtuālā klātbūtne
Sociālantropoloģe Dace Dzenovska projekta dalībnieku publikācijā Ieteikumi lauku pašvaldībām, valsts institūcijām, politikas veidotājiem vērš uzmanību uz to, ka politikas veidošanā dominē tradicionālais teritorializācijas politiskās kopienas modelis, kurā pastāv nesaraujama saikne starp politisko kopienu un valsts teritoriju, tāpēc tiek likts akcents uz fizisku atgriešanos. «Pārāk lielais uzsvars uz reemigrāciju kā politikas veidošanas absolūto galamērķi liedz saskatīt transvalstiska valstspiederīgo kopuma potenciālu. Fiziska klātbūtne tiek jaukta ar aktīvas pilsoniskās līdzdalības izpausmi,» raksta Dace Dzenovska, kura notiekošajos procesos, kas ir saistīti ar cilvēku migrāciju, saskata līdz šim neizmantotas iespējas.
«Ir notikusi kopienas deteritorializācija, kuru varētu daudz vairāk integrēt politisko lēmumu pieņemšanas procesos un uzskatīt par kaut ko normālu, nevis nenormālu, ko vajadzētu izlabot ar fizisku atgriešanos,» uzskata sociālantropoloģe un tūlīt pat arī piebilst, ka Latvijas politiskajā vidē nav iespējams aizbraucējiem pateikt, lai viņi neatgriežas un paliek ārzemēs, taču valsts iestādēm un privātajiem uzņēmumiem vienkārši vajadzētu apsvērt iespēju, kā šos cilvēkus iesaistīt Latvijas sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē un izmantot viņu zināšanas un prasmes, kuras visu laiku tiek papildinātas ar ārzemēs gūtajām zināšanām un prasmēm, neprasot no viņiem fizisku atgriešanos mājās.
Aizbraukšanas labumi
«Aizbraukšana ir paplašinājusi lauku iedzīvotāju iespējamo rīcību klāstu,» raksta Dace Dzenovska, kura norāda, ka šī «transvalstiskā eksistence» ir ietekmējusi arī to cilvēku dzīvi, kuri ir palikuši dzīvot Latvijā, jo daudzi no viņiem sazinās ar tiem, kuri ir projām. Viņi ļoti daudz zina par dzīvi aiz robežām un uzdod sev dažnedažādus jautājumus: Vai es arī varētu aizbraukt? Varbūt man arī vajadzētu pamēģināt? Vai aizbraucējiem ir savādākas prasmes nekā man? Kāpēc es palieku, ja tik daudzi dodas prom? «Aizbraukšana bieži kalpo kā mēraukla, lai izvērtētu dzīves apstākļus un savu spēju tos mainīt», akcentē pētniece.
Runājot par lielākajiem ieguvumiem no aizbraukšanas, Dace Dzenovska izceļ vairākas pozitīvas lietas. «Ja mēs attīstības centrā liekam cilvēku, tad tas, ka cilvēki ir spējīgi nodrošināt sev dzīvi aizbraucot, ir fantastiski,» uzskata sociālantropoloģe un piebilst, ka šiem cilvēkiem ir iespēja palīdzēt ne tikai pašiem sev, bet arī savām ģimenēm, kas ir palikušas Latvijā. «Daudzi no tiem, kurus es pazīstu, sūta naudu saviem vecākiem, kuri nevar izdzīvot no savām pensijām, arī es sūtu naudu savai mammai – tas ir pozitīvi, jo tas palīdz aizpildīt valstī esošos robus,» uzskata pētniece. Vēl viena no labajām lietām ir jau iepriekš pieminētās zināšanas un prasmes, kuras tiek papildinātas ārvalstīs un var būt noderīgas, šiem cilvēkiem atgriežoties mājās vai – kā minēts iepriekš – vai paliekot ārvalstīs.
Atgriešanās priekšnoteikumi
«Daudzi no tiem, kuri aizbrauc no Latvijas, aizbrauc ne tikai tāpēc, ka viņiem nav darba vai ka kredītu slogs par lielu, bet arī tāpēc, ka viņi nejūtas vajadzīgi savai valstij, nav apmierināti ar sabiedrisko un pārvaldes kultūru,» publikācijā Ieteikumi... raksta Dace Dzenovska, kā piemērus minot cilvēku savstarpējo saskarsmi uz ielas vai valsts iestādēs. Cilvēku izpratne par labu dzīvi ietver ne tikai ienākumu līmeni, bet arī pakalpojumu pieejamību un savstarpējo cieņu. Pētniece šajā sakarā saskata vēl vienu labo lietu, ko cilvēki varētu atvest kā ciemakukuli. Stāsts ir par to, ka viņiem, esot ārzemēs, ir jādzīvo vidē un jāveido attiecības ar cilvēkiem, kurus viņi nepazīst. Kas ir interesanti, daudzi no viņiem izvēlas izvairīties no citiem latviešiem vai cieš no tā, ja viņiem ar tiem ir jādzīvo kopā.
«Man tas šķiet ļoti interesanti, jo liek aizdomāties par to, kas tad saista latviešus: vai ir kaut kas cits kā vien simboliska identifikācija ar nāciju?» jautā pētniece, kura uzskata, ka mēs visi varam kopā dziedāt un tajā brīdī justies kā kopiena, bet reāli mums trūkst sociālās solidaritātes, lai cits ar citu sadzīvotu. «Varbūt šī pieredze, ka kaut kas ir nobrucis, ģenerēs citu vērtību orientāciju,» saka Dace Dzenovska. Tie, kuri ir aizbraukuši un pēc tam atgriezušies, ļoti daudz runā par to, cik nepatīkami Latvijā ir uzturēties publiskajā telpā vai saskarsmē ar valsts institūcijām un ka tas viņos rada lielu diskomfortu. «Kad es atgriezos no viena ceļojuma un kāpu ārā no lidmašīnas, es nedaudz aizkavējos, un kāds aizmugurē pavaicāja: iesiet vai stāvēsiet? Laipni lūgti mājās,» vienu piemēru no savas dzīves atceras pētniece.
Ciemakukulis no ārzemēm
Sociālantropoloģe uzskata, ka tā nav tikai amizanta detaļa, bet tas ir kaut kas tāds, ko mēs visi esam piedzīvojuši un ko nespējam noformulēt kā problēmu, ar kuru kaut kas būtu jādara, – tas ir tik netverami, bet ļoti nozīmīgi. «Man ir tā cerība, ka cilvēki, kuri ir uzturējušies ārpus Latvijas un saskārušies ar cita veida attiecībām, atvedīs to atpakaļ vai arī būs tik ļoti neapmierināti, ar ko viņi saskaras šeit, ka tā kļūs par publiski artikulētu problēmu un radīs veidu, kā reģenerēt sociālo solidaritāti,» iespējamo risinājumu piedāvā Dace Dzenovska.
Lai arī tas šķiet kā mazsvarīgs elements, daudzi šī iemesla dēļ nebrauc atpakaļ. Ja būs vienādas iespējas tur un te, tad tieši tas var kļūt par atsvaru, kas cilvēka izvēli nosver par labu ārvalstīm. «Pieņēmums, ka viņi paši no sevis sāks plūst atpakaļ tad, kad vispārējā ekonomiskā situācija būs uzlabojusies, nav pamatots,» vēlreiz apstiprina pētniece un piebilst, ka ir jāņem vērā apstāklis, ka aizbraucēju prombūtne ir arī izmainījusi tās vietas, no kurām viņi ir devušies pasaulē laimi meklēt. «Pie mums jau nav palicis neviens, kam aizbraukt. Visi veci,» Dace Dzenovska citē kādu Latgales pagasta pārvaldes vadītāju. Šis visai maz atgādina notikumus rakstnieces Annas Brigaderes grāmatā Sprīdītis.
Izraušanās iespēja
Savukārt sociālantropologs Klāvs Sedlenieks runā par diviem jautājumiem, kuri ir saistīti ar cilvēku migrāciju. Rakstā Vai Latvijas lauki kādam vispār ir vajadzīgi? pētnieks atzīst, ka viņš nesaskata lielu problēmu tajā, ka cilvēki pārvietojas no laukiem uz pilsētām, lai meklētu darbu, iegūtu izglītību un nodrošinātu sev labāku dzīvi. Tieši šo pašu iemeslu dēļ viņi ne tikai pārceļas uz pilsētām, bet arī pāri Latvijas robežām, bet tā nav tikai mūsdienu tendence. «Arī XIX gadsimtā cilvēki brauca uz Baškīriju un citām Krievijas vietām, kur varēja sev atrast darbu,» vēsturē ielūkojas Klāvs Sedlenieks, «paskatieties, ko darīja mūsu inteliģence, kura arī nesēdēja uz vietas, – nebija tā, ka viņi atbrauca uz Rīgu un tālāk par to neskatījās.» Šie procesi ik pa laikam aktualizējas.
Gan kādreiz, gan arī tagad publiskajā telpā izskan negatīva attieksme pret tiem, kuri aizbrauc. Taču pētījumi rāda, ka lauku iedzīvotāji aizbraucējus neuzskata par sliktajiem un nodevējiem. «Parunājot ar lauku cilvēkiem, noskaidrojās, ka neviens neuzskata, ka aizbraukšana ir kaut kas, pirmkārt, viegls, un, otrkārt, nepareizs,» atklāj pētnieks, jo tur ir ne tikai smagi jāstrādā, bet arī ir vajadzīga veiksme. Pētniekam Klāvam Sedleniekam piebalso arī projekta Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes kolēģe Dace Dzenovska. «Lauku iedzīvotāji neuzskata aizbraukšanu par vājuma vai netikuma izpausmi, atkāpšanos vai nodevību, bet gan par darbību, kurai nepieciešama uzņēmība, drošsirdība un izturība,» raksta pētniece, kuras sarunbiedri esot norādījuši, ka «ne visi var aizbraukt». Arī tie, kuri aizbrauc, par to nežēlojas, izņemot tajos gadījumos, kas ir piedzīvoti senākā vēsturē, kad cilvēki ir kļuvuši par piespiedu bēgļiem, kādi bija Pirmā un Otrā pasaules kara laikā.
«Tagad ir pilnīgi citādāk, jo aizbraukšana ir izraušanās iespēja,» uzskata Klāvs Sedlenieks, bet, raugoties no varas pozīcijām, aizbraukšana ir viena no sliktākajām lietām, kas var notikt, – ka cilvēki dodas prom un saka: «Uzredzēšanos! Mēs brauksim un dzīvosim citā valstī, jo mums tur labāk patīk.» Un tai ir jādomā, kā cilvēkus noturēt vai atvilināt atpakaļ šajā pārvietošanās brīvības laikā.
Diasporas anklāvs
Vēl viena interesanta lieta, ar ko projekta Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes pētījuma laikā saskārās sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, bija tā saucamās valsts kabatas, kurām ar aizbraukšanu ir vienlīdz netiešs un ļoti tiešs sakars. «Valsts kabatas ir vietas laukos, kuras atrodas Latvijas robežās, bet kur nav nozīmes, ir vai nav valsts, protams, ka tur dzīvojošajiem cilvēkiem ir ar to zināma saskarsme: atbrauc policija, un bērni iet skolā – reizēm iet, reizēm neiet –, bet viņi mēģina dzīvot maksimāli neatkarīgi no valsts struktūrām,» skaidro pētnieks un uzskata, ka šo tēmu būtu vērts papētīt dziļāk.
«Viņu nostāja ir tāda, ka mums no valsts neko nevajag, mēs neticam, ka tā mums var kaut ko dot, mēs paļaujamies tikai paši uz sevi, valsts labākajā gadījumā ir neliels traucēklis mūsu dzīvē,» valsts kabatu iedzīvotāju dzīves pozīciju skaidro sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, kurš norāda, ka tās visas ir nomaļas vietas. «Vai kādam sāp galva par to, kā dzīvo cilvēki Maltā vai Zilupē?» jautā pētnieks. Šīs vietas ir kā diasporas anklāvi, kurus no visām pusēm aptver Latvija un kuru iedzīvotājus neviens tā arī neuzrunā, lai viņi atgriežas mājās.
Raksts tapis ar ESF projekta „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas” Nr. 2009/0222/1DP/1.1.1.2.0/09/APIA/VIAA/087 atbalstu.
Ilze Auzāne
2012. gada 27. decembrī