Vai Latvijas lauki kādam vispār ir vajadzīgi?

Vai Latvijas lauki kādam vispār ir vajadzīgi?

Uz virsrakstā uzdoto jautājumu «Vai Latvijas lauki kādam vispār ir vajadzīgi?» projekta Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas vides zinātnieks Ivars Pavasars atbild, ka no dabas resursu viedokļa noteikti, ka jā. Patlaban pasaulē ir lauksaimniecības zemju trūkums un daudzas valstis domā, kur un ko audzēt. «Mēs esam pretējā situācijā – mums ir ļoti daudz it kā «nevajadzīgu» zemju, kuras tiek apstrādātas arvien vairāk un vairāk,» norāda pētnieks. Lai arī rakstā Latvijas lauku kultūrvides pārmaiņas – vai tikai uz ļaunu? viņš stāsta par lauksaimniecības zemju marginalizāciju (pamešanu) un vēlāku renaturalizāciju (aizaugšanu), paralēli šiem abiem procesiem notiek arī «atsevišķu auglīgu teritoriju intensifikācija», kas ir vēl viena raksturīga parādība Latvijā. «Lauksaimniecība atveseļojas,» uzskata Ivars Pavasars, un, iespējams, jau pēc desmit divdesmit gadiem mēs transformēsim aizaugušās zemes, lai audzētu ķīniešiem cukurbietes. Līdzās lauksaimniecības zemēm laukos ir pieejams vēl viens nozīmīgs resurss, kura nepietiekamība daudzviet pasaulē sagādā ļoti lielas problēmas, – tas ir saldūdens, kura trūkumu mēs nekad neesam izjutuši. «Tieši otrādi – mums tā ir par daudz,» apgalvo vides zinātnieks.  
 
Ekspluatācijas iezīme
 
Savukārt sociālantropologs Klāvs Sedlenieks uzskata, ka tie, kuri uztraucas par šo jautājumu, pirmkārt, ir tie, kuri laukos nedzīvo, proti, pilsētnieki. Viņi paši tajos negrib dzīvot, bet tad, kad viņi uz turieni aizbrauc, viņiem saceļas mati stāvus – viņi saprot, ka lauki izmirst. Otrkārt, lauki ir vajadzīgi tiem, kuri tajos ir palikuši. Pilsētnieku uztraukumā par laukiem pētnieks saskata «ekspluatācijas iezīmi», jo viņiem tie ir vajadzīgi vairāku iemeslu dēļ: lauki ir kaut kas tāds, uz kuru fona pilsētnieki ļoti labi izskatās; lauki piegādā viņiem to, ko viņi var izmantot; lauki ir kaut kas tāds, uz kurieni viņi var aizbraukt un atpūsties no ikdienas dzīves. «Tāpēc mēs satraucamies, ka tie iznīkst,» pilsētnieku vārdā saka Klāvs Sedlenieks, «mēs paši netaisāmies uzturēt latviešu rituālus, slaukt govis un art zemi, bet mūs uztrauc, ka arī citi to negrib darīt.»
 
Lauku tukšošanos sociālantropologs saista ar nepārtrauktu pārmaiņu procesu – jau no XVIII gadsimta beigām ir notikusi lauksaimniecības darbu mehanizācija, kuras rezultātā ir nepieciešams arvien mazāk un mazāk cilvēku darbu veikšanai. «Tagad viens cilvēks var apart zemi no apvāršņa līdz apvārsnim,» piemēru min pētnieks, kurš norāda, ka jau kopš pašiem lauksaimniecības pirmsākumiem cilvēki ir centušies atvieglot smagos lauku darbus, kurus patīkamāk ir nedarīt nekā darīt. «Vairs nav vajadzīgi divdesmit cilvēku, lai no lauka aizvestu prom akmeni, to var izdarīt viens cilvēks ar traktoru,» piebilst Klāvs Sedlenieks, kurš savos uzskatos sasaucas ar tiem pētniekiem, kuri šos laukos notiekošos procesus uztver kā ļoti normālu parādību.
 
Peldēšana pa straumi
 
Ir cilvēki, kuri laukos vēlas saglabāt tradīcijas un kuri to uzskata par savu pienākumu, interesi, entuziasmu, bet ir tādi, kuri vēlas «dažnedažādas ērtības, ko piedāvā mūsdienu pasaule un ko cilvēki laukos gribējuši kopš neatminamiem laikiem». Jau XIX gadsimtā laucinieki brauca uz pilsētu meklēt darbu, iegūt izglītību un nodrošināt sev labāku dzīvi. Tajā, ka cilvēki pārvietojas no laukiem uz pilsētu, pētnieks nesaskata īpašu problēmu: Kāpēc cilvēki būtu jānotur laukos? Kāpēc iet pret straumi? «Tas man liekas muļķīgi,» piebilst Klāvs Sedlenieks. Viņš neredz iemeslu, kāpēc Latgales laukos vajadzētu celt rūpnīcu ar domu: ja mēs to uzcelsim, tad uz šejieni brauks cilvēki. «Labāk to ir uzcelt Rēzeknē, kur jau ir cilvēki, un dot viņiem darbu,» savu variantu piedāvā sociālantropologs.
 
Viņa kolēģei Ievai Raubiško attiecībā uz šo vietu ir padomā kāds cits plāns. «Kādā Rēzeknes novada pagastā ar lielu bezdarbnieku skaitu ir darbaspējīgi cilvēki, kuri stāv rindā uz dalību «simtlatnieku» programmā un gribētu strādāt pastāvīgu algotu darbu. Savukārt kaimiņos esošā Madonas novada pagastā, kur zemnieku saimniecības ir lielākas, lauksaimniekiem trūkst darbaspēka,» viņa raksta projekta dalībnieku publikācijā Ieteikumi lauku pašvaldībām, valsts institūcijām, politikas veidotājiem un iesaka aktivizēt sadarbību starp kaimiņu pašvaldībām, veicināt darba ņēmēju mobilitāti ne tikai uz novadu vai reģionālajiem attīstības centriem, bet arī uz kaimiņu novadiem un pagastiem, kur ir lielākas darba iespējas. Ieva Raubiško ir viena no projekta Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes dalībniecēm, kuras pētījuma laikā veiktie novērojumi ir apstiprinājuši publiskajā telpā ne vienu reizi vien izskanējušo apgalvojumu, ka, «neskatoties uz diezgan lielo bezdarbnieku skaitu, darba devējiem laukos ir grūti atrast pietiekami kvalificētu darbaspēku».
 
Mazā zive, lielā zive
 
Runājot par Latvijas lauku attīstības perspektīvām, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks norāda, ka līdzās lielajām lauku saimniecībām vajadzētu atbalstīt arī mazās lauku saimniecības – tos, kuri vēlas tur palikt un dzīvot, nevis uztaisīt vienu milzīgu konglomerātu, kurš apstrādās visu Latviju un kurā strādās piecpadsmit cilvēku, jo, kā rāda pieredze, tad šādi megauzņēmumi neesot pārāk labi. «Skaidrs, ka racionālāk saimnieko «lielie» saimnieki, bet ir ļoti dažādi veidi, kā arī «mazie» var pastāvēt,» saka pētnieks, kurš kā vienu no iespējamiem variantiem min kooperācijas. Tā pagaidām gan nav pārāk izplatīta parādība Latvijas laukos, taču ir atrodamas vietas, kur ir gan piensaimnieku, gan citāda veida kooperatīvi, kuros saiet kopā mazo lauku saimniecību apsaimniekotāji un sadarbojas dažādos veidos – iepirkumi, produkcijas realizācija utt. «To ir jāmāk darīt, jo latviešiem kopš kolhoza laikiem no tā ir bailes un uzskats, ka tas nav iespējams: ja tā darīs, tad katrs raus uz savu pusi un nebūs spējīgs godīgi strādāt kopā ar citiem,» saka Klāvs Sedlenieks un piemin to, ka daudzos gadījumos šādas problēmas tiešām pastāv, bet tas ir viens no veidiem, kā var rīkoties.
 
«Kaut vai tās pašas divas mazās lauku saimniecības, kuras, saliekot kopā savus spēkus, var iegūt daudz labākus rezultātus, pārdodot savus trīs jērus, nekā katrs pa vienam,» saka sociālantropologs, kurš kopā ar savām nozares un projekta kolēģēm Agnesi Cimdiņu un Ievu Raubiško Latvijas laukos ir novērojis vienu īpatnību, proti, ka ne jau visi cilvēki dzīvo ar domu «Tagad es būšu biznesa haizivs!», bet vienkārši grib darīt savu darbu. Dažādu iemeslu dēļ viņi nemaz negrib vai nevar būt par uzņēmējiem, un nevar no cilvēkiem gaidīt, lai viņi tādi būtu, bet tas nenozīmē, ka viņiem nav tiesības dzīvot. «Tieši tāpat ir arī pilsētā, kur lielākā daļa cilvēku nav uzņēmēji, viņi vienkārši grib darīt darbu, ko viņi māk darīt,» līdzīgo lauku un pilsētas iedzīvotāju dzīvē atrod Klāvs Sedlenieks.
  
Pētniece Ieva Raubiško neklātienē viņam piebalso, ka ir ļoti daudz cilvēku, kurus var uzskatīt par tā saucamo lauku proletariātu, – oficiāli bez darba esoši vai daļēji nodarbināti cilvēki. Savos piemājas dārzos viņi audzē dārzeņus un augļus, mežā viņi ogo, sēņo un medī, bet ūdenī noķer kādu zivi, kā arī veic bārterdarījumus ar saviem kaimiņiem, piemēram, govs piens apmaiņa pret palīdzēšanu siena sagādē, un dara vēl daudzas citas lietas. «Gribētos [..] uzsvērt, ka tieši «neredzamais darbs», kas ir visiem kā uz delnas, bet netiek uzskatīts par darbu, jo neatbilst algota, ražīga darba kritērijiem, pašlaik palīdz uzturēt dzīvi laukos», portālā www.lu.lv publicētajā rakstā Pētījums par dzīvi laukos: Ar domu par ilgtspējīgu attīstību stāsta sociālantropoloģe.
 
Kopīga sadzīvošana
 
Savā projekta Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes laikā veiktajā pētījumā sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, kurš tajā galveno uzsvaru liek uz miermīlību un spēju sadzīvot lauku vidē, ir atklājis vienu no iemesliem cilvēku negribēšanai kļūt par uzņēmējiem. «Cilvēki nav noskaņoti iesaistīties savstarpējā sacensībā un darboties kā brīvie tirgus aģenti – cīnīties vienam ar otru, konkurēt, uzvarēt – vismaz tur, kur es skatījos, tas nebija izteikts,» saka Klāvs Sedlenieks un uz jautājumu, vai neviens nav vēlējies nozāģēt kaimiņam ābeles, viņš atbild noraidoši. «Nē, galīgi nē,» apgalvo pētnieks un piebilst, ka laukos pastāvošais uzskats par savstarpējām attiecībām ir ļoti orientēts uz sadzīvošanu.
 
Laukos sastaptajiem cilvēkiem sociālantropologs uzdevis jautājumu par to, kādas ir tās raksturīpašības, kuras viņi vēlētos redzēt citos cilvēkos vai ieaudzināt savos bērnos, un atbildē dzirdējis tādas lietas kā godīgums, taisnīgums, vārda turēšana, bet gandrīz neviens no viņiem nav teicis, ka gribētu savās atvasēs redzēt spēju uzvarēt vai spēju izsisties sabiedrībā. Pētnieks uzskata, ka tas iet roku rokā ar to, ka cilvēkiem nav vēlmes būt par uzņēmējiem, kuriem savā starpā ir jākonkurē «un jābūt kaut kādā veidā neapmierinātiem ar savu dzīvi: es negribu dzīvot tā, kā es tagad dzīvoju, es gribu izrauties un dzīvot labāk par pārējiem – tas bieži vien ir labs stimuls, lai nodarbotos ar uzņēmējdarbību», viņiem ir vēlme uzbūvēt savu dzīvi uz citiem pamatiem.
 
Savukārt tas, kas cilvēkos izraisa dusmas, kas miermīlīgās sabiedrībās parasti tiek ļoti pieskatītas, lai tās neizpaustos, ir iepriekš nosaukto pozitīvo īpašību trūkums. «Tas viss veido komplektu, kas strādā uz to, lai cilvēki varētu sadzīvot kopienā vairāk vai mazāk harmoniski, protams, viņiem ir dažādi asumi, dažādas problēmas, skaudība un tamlīdzīgas lietas, bet tas nav kaut kas tāds, ko viņi apbrīnotu,» atklāj Klāvs Sedlenieks. Pētnieks uzskata, ka «saprātīga sociālā politika būtu to izmantot  un veicināt, nevis iet tam pretī: ai, jūs tur ar savām vērtībām. Godīgums, taisnīgums – aizmirstiet! Tagad mums būs kapitālisms, tagad mēs visi priecāsimies, ka varēsim viens otram likumīgi pārgriezt rīkli. Tas nestrādā, cilvēki, sastopoties ar šo uzskatu, jūtas nelāgi, un, iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņi brauc prom,» norāda sociālantropologs, kurš par aizbraukšanu sīkāk runā rakstā Vai «Īrija» ir Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģija?.
 
Raksts tapis ar ESF projekta „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas” Nr. 2009/0222/1DP/1.1.1.2.0/09/APIA/VIAA/087 atbalstu.
  
Ilze Auzāne
2012. gada 27. decembrī