Miermīlības seminārs Leidenē

Miermīlības seminārs Leidenē

Klāvs Sedlenieks Oktobra vidū veselu nedēļu pavadīju seminārā, kura nosaukumu latviski būtu visai grūti iztulkot: „Aggression and Peacemaking in an Evolutionary Context“. Šī semināra galvenā jēga bija sapulcēt pētniekus no visdažādākajām nozarēm, kas vienā vai otrā veidā ir saistīti ar agresijas un miera veidošanas/uzturēšanas pētījumiem. Tāpēc seminārā piedalījās sociālie (kultūras) antropologi, vēsturnieki, filozofi, primatologi, evolucionārie psihologi, pētnieki, kas specializējas mednieku un augu vācēju sabiedrību pētīšanā, kas nodarbojas ar agresijas un miermīlības uzvedības pētījumiem starp Siāmas kaujaszivīm, dažādiem pērtiķiem un citiem dzīvniekiem. Kā var redzēt – ļoti raiba kompānija – tieši tāda, kādu bija iecerējuši semināra organizētāji, jo viņu mērķis bija izveidot dialogu un veicināt domu apmaiņu starp šiem dažādajiem un savstarpēji iepriekš nepazīstamajiem pētniekiem. Viens no galvenajiem iespējamajiem strīdus objektiem varēja būt jautājums par to vai evolūcijā priekšrocība ir tiem, kas ir agresīvi vai tiem, kas ir vērsti uz savstarpēju kooperāciju. Tomēr izrādījās, ka tikai pavisam neliela daļa klātesošo bija gatava nopietni argumentēt par labu agresivitātes evolucionārajām priekšrocībām. Lielākā daļa piekrita Duglasa Fraja (Douglas Fry) izteiktajai tēzei, ka cilvēkiem piemīt potenciāls gan uz vardarbību, gan miermīlību un kooperāciju, tomēr pati būtiskākā iezīme ir spēja veiksmīgi darboties grupā. Kā uzsvēra viens no semināra dalībniekiem – prof. Augustins Fuente (Augustin Fuente) – cilvēkus var uzskatīt par superkooperatīviem – no visām sugām, kas spēj sadarboties, cilvēki šo spēju ir izkopuši visaugstākajā mērā. Lankāsteras universitātes profesors Džons Ārčers (John Archer) uzstājās ar priekšlasījumu, kurā viņš aizstāvēja domu, ka dabīgās izlases spēki uz vīriešiem un sievietēm darbojas dažādi, tādējādi uzsverot vīriešu agresīvās dabas nozīmīgumu. Tomēr Ārčers nevarēja paskaidrot, kāpēc pasaulē ir tik maz vīriešu ar ļoti zemu balsi un tik daudz sabiedrību, kurā vīriešiem nav nedz bārdas nedz liela apakšžokļa (visas iezīmes, kuras pēc prof. Ārčera domām ir saistītas ar agresīvu un draudīgu uzvedību). Līdz ar to Ārčera uzskats, kurš gan rastu plašu rezonansi ārpus akadēmijas sienām, nespēja mainīt semināra vispārējo virzību uz miermīlības un sadarbības uzsvēršanu. Lielākā daļa semināra dalībnieku no visdažādākajām nozarēm liecināja par to, ka gan cilvēku, gan citu grupās dzīvojošo dzīvnieku dabīgā uzvedība (t.i., tāda, ko nav ietekmējusi cilvēku uzkurināta agresija) ir saistīta ar nepieciešamību sadzīvot miermīlīgi un pēc agresīva konflikta pielietot dažādas samierināšanās stratēģijas. Vairāki primatologi demonstrēja piemērus, kā primāti cenšas sadarboties pat tādā gadījumā, ja viņi paši no šīs sadarbības neko neiegūst. Tādā veidā ar primātu pētījumu datiem tika atbalstīti dati, kas iegūti psiholoģiskos testos ar cilvēku piedalīšanos, kuri demonstrē, ka cilvēki gūst baudu no veiksmīgas sadarbības nevis no veiksmīgi īstenotas egoistiskas shēmas (kā to līdz šim ir uzsvēruši piemēram ekonomisti). Pat ļoti agresīvās Siāmas kaujaszivis dzīvojot grupā neiznīcina viena otru. Dabiskos apstākļos viņu cīņas beidzas ar dzīvībai nesvarīgu astes spuru izplucināšanu. Tas gan neattiecas uz cilvēku selektētām mājas cīņaszivīm, kuras parastā divkaujā uzreiz uzbrūk vārīgākajām vietām. Tomēr dzīvojot barā pat šīs zivis kļūst miermīlīgākas. Primātu pētījumiem antropoloģijā ir īpaša vieta. Pērtiķi un citi primāti, protams, nav cilvēki, bet pastāv pieņēmums, ka mūsdienu pērtiķi varētu demonstrēt tās dabīgās iezīmes, kuras gan cilvēki, gan pērtiķi ir mantojuši no mūsu tālā kopējā senča (cilvēku un šimpanžu gadījumā šis tālais sencis dzīvoja pirms aptuveni 10 miljoniem gadu). Diemžēl primatoloģija strikti skatoties nespēj dot skaidras atbildes. Lielā mērā gandrīz jebkura uzvedība, ko mēs varam novērot cilvēku starpā, ir novērojama arī pie citiem primātiem. Līdz ar to nav iespējams pateikt, kura no iezīmēm patiešām ir tikusi pārmantota no kopīgā senča un tātad ir ‚dabīga‘ un ‚iedzimta‘. Šajā ziņā vispretrunīgākais gadījums attiecas uz šimpanzēm un bonobo (agrāk sauktiem arī par punduršimpanzēm). Šimpanzes ir salīdzinoši agresīvi dzīvnieki, kuru barā pastāv strikta hierarhija ar dominējošo tēviņu priekšgalā. Tēviņi nereti mēdz staigāt apkārt ierindā, meklējot ieganstu, lai dotos primitīvā karā uz citu šimpanžu apdzīvoto teritoriju. Šādu reidu rezultātā šimpanzes nereti nogalina savus sugasbrāļus. Šādi rezultāti ļoti labi pamatoja tēzi par cilvēku iedzimto agresivitāti un kara neizbēgamību, jo šimpanzes acīmredzot demonstrē mūsu kopējā senča tieksmi uz vardarbību un karu. Tomēr šādu tēzi arvien vairāk apgāž 20. gadsimta vidū atklātā salīdzinoši nelielā bonobo suga. Ģenētiski bonobo iespējams ir pat mazliet tuvāki cilvēkiem. Tomēr uzvedības ziņā viņi demonstrē uzvedību, kuras dēļ tos nereti sauc par hipijiem, kuru sauklis, kā zinām, bija ‚Make love not war!‘. Bonobo ir salīdzinoši ļoti miermīlīgi, tie nekad nedodas organizētās grupās, lai karotu pret citiem bonobo un tie nodarbojas ar seksu visās iedomājamās kombinācijās un pozās. Līdz ar to pat vienīgais secinājums ir tāds, ka gan bonobo, gan šimpanzes demonstrē cilvēkiem raksturīgas iezīmes – vieni – agresiju, bet otri – miermīlību. Diemžēl nav iespējams pateikt, kura ir mantota no senā kopīgā senča. Datus no primātu pētījumiem papildināja mūsdienu sabiedrību novērojumi. Diemžēl mūsdienu kompleksajām sabiedrībām vistuvāk piekļuva vien krievu zinātniece Marina Butovskaja, kura bija pētījusi bērnu rotaļu agresiju dažādās vietās Krievijā un pēcpadomju vidusāzijā. Līdzīgi kā gadījumos ar pērtiķiem, arī mūsdienu augu vācēju un mednieku sabiedrību pētījumi, lai izzinātu mūsu pagātni, ir lielā mērā spekulatīvi. Tomēr, rezervējot zināmu skepses devu, ir iespējams pieņemt, ka šo sabiedrību dzīves veids varētu  līdzināties tam, kādu cilvēki ir dzīvojuši lielāko daļu savas priekšvēstures. Mūsdienu mednieku un augu vācēju pētījumi gan starp Malaizijas batekiem (Kirks un Elizaete Endikoti), gan Austrālijas aborigēniem (Roberts Tonkinsons), gan Dienvidāfrikas žu‘tvasiem (Endrjū Smits) demonstrē, cik sadarbība un agresijas ierobežošana ir svarīga šīm cilvēku grupām. Pretēji ‚apgaismības laikmeta‘ domātājiem un viņu sekotājiem, mednieki un augu vācēji pauž prieku un vēlmi sadarboties, sastopot citu cilvēku grupu. Arheoloģiskie dati vēl vairāk pastiprināja viedokli par cilvēku kā uz sadarbību orientētu būtni. Braians Fergusons izklāstīja Amerikas pirmiedzivotāju ieroču un agresivitātes vēsturi, kura pieaug līdz ar lauksaimniecības nostiprināšanos. Tomēr visdrosmīgāko tēzi izvirzīja Roberts Susmans, kurš strādā pie grāmatas ar nosaukumus ‚Man the Hunted‘, t.i., Medītais cilvēks. Grāmatas galvenā tēze ir virzīta pret plaši izplatīto uzskatu par to, ka cilvēka agresija ir balstīta gadu tūkstošiem ilgušā (vai varbūt – vienmēr bijušā) cilvēka mednieka dabā un tātad – instinktā. Roberts Susmans apglavo, ka nekas tamlīdzīgs sākotnējos cilvēkos nav novērojams. Drīzāk otrādi – cilvēki visu savu pastāvēšanas laiku ir bijuši medību upuri. Pat tagad ik gadu milzīgs skaits cilvēku tiek apēsti pat visai civilizētās zemēs kā ASV. Kādu laiku cilvēki tiešām ir bijuši visveiklākie mednieki, bet šis laika posms ir bijis salīdzinoši īss. Kā vienu no piemēriem savā priekšlasījumā Susmans minēja australopitēkus. ‚Mazi, tikai nepilnu metru gari divkājaiņi, kuru smadzenes nebija attīstītākas par mūsdienu šimpanžu smadzenēm un kuri nevarēja izgatavot nekādus rīkus, kas būtu pilnīgāki par akmeņiem ar vienu šķautni un sprunguļiem. Kurš gan nopietni varētu iedomāties, ka šīs būtnes bija veiksmīgi mednieki un spēja pretoties milzīgajām hiēnām, lauvām un citiem zvēriem, kas tajā laikā dominēja Āfrikas savannās?‘- apmēram tā argumentēja Susmans. Kopumā šis seminārs bija informatīvi ārkārtīgi bagāts, jo parādīja gan to, kā par evolūciju domā dažādu zinātnes nozaru pārstāvji, gan to, kā viņi domā par savu darbu, gan to, kā citi domā viens par otra pētījumiem. Tomēr pats svarīgākais atzinums, bija tas, ka miermīlības tendences (vai vismaz potenciāls), kā arī spēja un vēlme sadarboties ļoti kompleksos veidos ir bijis un ir viens no pašiem būtiskākajiem cilvēku evolucionārajiem pielāgošanās mehānismiem – nišas konstruēšanas rīkiem (kā to apraksta Fuente). No šī viedokļa agresīvā uzvedība vairs nav jāuzskata par vienīgo dabīgi iespējamo un nekādā gadījumā par tādu, kas raksturo cilvēka dabu. 2010. gada oktobrī